“Savu nākotni spēju iztēloties, arī mācot bērnus kādā lauku skolā,” saka secietis Ilmārs Taškāns. Patlaban viņš studē, lai kļūtu par sporta skolotāju un futbola treneri, jo sports ir tā nodarbe, bez kuras savu dzīvi viņš nespēj iedomāties.
Uzvar futbols
Nākamnedēļ Ilmārs svinēs 26. dzimšanas dienu. “Ir sajūta, ka esmu “iestrēdzis” apmēram 20 gados, nešķiet, ka man būtu vairāk,” nosmej viņš. Kad jautāju, vai savā dzīvē kaut ko jau sasniedzis, viņš bilst: “Tur jau tā lieta, ka šīs sajūtas man nav! Taču tiecos uz to, ko jau sen vajadzēja izdarīt.”
Viena no šīm lietām ir studijas augstskolā — pirms diviem gadiem viņš iestājies Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai kļūtu par sporta skolotāju un vecāko futbola treneri. Nupat nokārtota sesija, un viņš ir trešā kursa students. “Sports un futbols manā dzīvē visu laiku gājis līdzi. Neko citu jau neesmu darījis, kā allaž bumbu dzenājis,” nosmej viņš. Kad izlēmis sākt studijas, sākumā šaubījies, varbūt tomēr izvēlēties basketbola trenera arodu, jo arī šī spēle patīk un padodas, taču futbols guvis virsroku.
Skolas gados Ilmārs trenējās futbolā pie Antona Ciematnieka Aizkrauklē. Viņš gan bilst, ka futbolista karjerā ir amatiera līmenī, taču bez šīs sporta spēles tomēr iztikt nevar. Patlaban viņš spēlē komandā “Pļaviņas DM”, kas startē Latvijas čempionāta otrajā līgā.
Viņš bilst, ka futbola norisēm Latvijā un pasaulē allaž seko līdzi, taču savu elku viņam neesot. “Ja būtu gatavs staigāt T kreklā ar kāda futbolista attēlu, tad tas varētu būt vienīgi secieša Elvja Stugļa, kurš spēlē Jūrmalas komandā “Spartaks”. Man prieks par sava pagasta puišiem! Kad esmu Rīgā un ir iespēja, eju apskatīties Elvja un viņa brāļa Ingara spēles klātienē,” nosaka topošais futbola treneris.
Jauni vedēji
Ilmārs kādu laiku jau bijis rīdzinieks — pēc Seces pamatskolas beigšanas iestājās Rīgas Valsts tehnikumā, lai mācītos par elektriķi, taču to nepabeidza. “Par agru aizgāju uz Rīgu, biju lielpilsētas dzīvei pārāk trausls, arī motivācija mācīties nebija pietiekami liela. Vidusskolu pabeidzu vakarskolā. Tikai pēc ilgākas pauzes nolēmu studēt,” stāsta viņš. “Bija tā mazliet neierasti atkal mācīties, taču nu jau skaidri zinu, ko patiešām gribu darīt un kas mani interesē. Neklātienē nav tik grūti mācīties, turklāt draudzene šajā ziņā ir mans palīgs un virzītājs, neļauj slinkot.”
Ilmāram jau vairākus gadus ir draudzene Vita. Viņa ir no Iecavas, strādā Rīgā, tāpēc puisis bieži tur ciemojas. Arī lekciju un eksāmenu sesijas laikā, kas ilgst pa trīs nedēļām. Viņš nosmej, ka daudzi pēdējā laikā viņam jautājot, kad gaidāmas kāzas. “Man nav, ko atbildēt, šajā jomā esmu kaut kā iepauzējis. Dažam manam klasesbiedram jau divi bērni, bet man šķiet, ka vēl nekur nav jāsteidzas.”
Viņi gan ar Vitu jau paspējuši būt vedēji drauga kāzās. “Tobrīd nezināju, uz ko “parakstos”, bet tā bija interesanta pieredze un daudz ko iemācījos. Lielāko darbu paveica Vita, man galvenokārt vajadzēja tikai labi izskatīties,” nosmej viņš.
Sportot “uz urrā!”
Taujāts par citiem nākotnes plāniem, puisis atklāj: “Es gribētu strādāt skolā vai izveidot savu futbola komandu bērniem, jo šis darbs man šķiet interesants. Praksē strādāju biedrībā “Futbola parks” Rīgā un tiku galā. Vai meklēšu darbu tuvumā vai galvaspilsētā, vēl neesmu izlēmis, taču esmu pārliecināts, ka tādā mazā lauku skolā sporta skolotāja darbam ir daudzkārt pateicīgāka vide nekā Rīgā. Kaut vai Secē — te ir labs sporta inventārs, lieliska sporta zāle. Turklāt sporta stundā viss šis plašums ir vienas klases rīcībā! Var sportot “uz urrā”! Rīgā zāli dala divas vai trīs klases.”
Viņš bilst, ka savulaik Secē sporta dzīve “rullēja”, tagad viss tāds mazliet panīcis: “Mums ir sporta zāle, kurā ziemas vakaros ikviens var nākt un bumbot. Pirms dažiem gadiem tur sapulcējās tik daudz sportot gribētāju, pie tam dažāda vecuma, ka varēja izveidot piecas komandas un interesanti uzspēlēt basketbolu, volejbolu, florbolu. Tagad atnāk daži skolēni un vēl mazāk vīru, un nekāda dižā sportošana nesanāk. Laikam daudzi aizbraukuši, jaunieši skolās, un pagastā sporta dzīve vairs nav tik raita.”
Mierīgs spēlētājs
Ilmārs allaž šķiet tāds ļoti mierīgs un ieturēts. Kad to saku, viņš pasmaida: “Un vēl arī kautrīgs.” Viņš atzīst, ka ar nervu sistēmas stabilitāti viņam viss kārtībā, un neesot pat īpaši jāpiepūlas, lai visās situācijās saglabātu mieru. “Man arī tiesneši futbolā teikuši, ka laukumā izceļos ar mierīgumu. Spēlēju strauji, taču neuzvelkos. Protams, ir situācijas, kad arī mani kaut kas sanikno, bet nekad tik ļoti, lai sāktu ārdīties un pavisam “norautos”.”
Kad jautāju, kāds viņš bijis mazotnē, jaunietis saka: “Pašam sevi grūti raksturot, taču pamatskolas laiku atceros kā ļoti interesantu. Ar visām blēņām, kas šim vecumam piederas. Mums bija ļoti labs klases kolektīvs, kurā bija viss — palaidnības, jautrība un arī veselīga konkurence sportā.”
Par darbu un trofejām
Ilmārs ir jaunākais četru bērnu ģimenē, viņam ir brālis Sergejs, māsas Svetlana un Marina. “Ar vecāko brāli mums ir daudz kopēja, lai gan mums ir vairāk nekā desmit gadu starpība,” atzīst Ilmārs. Viņš brālim, kurš ir zemnieks, palīdz darbos. “Jau ļoti agri esmu pie darba radināts. Dzīve piespieda,” nopietni saka viņš. “Uzskatu, ka cilvēks, kuru darbs nebaida, to vienmēr var atrast. Tādēļ uz ārzemēm nav jābrauc. Vismaz es gribu cīnīties tepat.”
Brāļa ietekmē Ilmārs kļuvis par mednieku, viņš ir mednieku kluba “Lauce” dalībnieks. “Man ir arī trofeja — bronzas medaļa par briežu buļļa ragiem. Tā kā tā bija mana pirmā trofeja, neviens īpaši nekritizēja, taču tagad uz tādu noteikti vairs netiektos. Medībās mani vairāk saista tas, ka varu izrauties pie dabas.” ◆
