Ir talantīgi šuvēji, un viņu radītie tērpi der kā uzlieti. Mākslinieki, kuru darbi ir tik īpaši, ka tie saista pat mākslas jomas analfabētus. Ir skolotāji, kuriem piemīt talants iemācīt. Tas viņiem ir tik pašsaprotami, dabiski. Priekšraksti, špikeri viņu dabas doto dāvanu tikai sabojā. Šie īpašie skolotāji ļaujas savām iekšējām sajūtām, un notiek brīnums. Nerunīgie sāk runāt, neredzīgie — redzēt. Šāda brīnumdare ir starp mums. Jau piecus gadus koknesiete — Sarmīte Zukule.
Šīs sarunas ievadā Sarmīte nolasa Marijas Montesori, pedagoģijas virziena dibinātājas, teikto: “Bērns ir kā tauriņš vējā. Kāds var lidot augstāk kā pārējie, bet katrs lido tik labi, cik viņš spēj. Kāpēc viņu salīdzināt? Katrs ir savāds, katrs ir īpašs. Katrs ir skaists.”
Sarmīte šogad realizējusi vienu no saviem lielajiem sapņiem — atvērusi Montesori pedagoģijas kabinetu Aizkrauklē. Bez reklāmas, tikai pateicoties pirmajiem klientiem, jau tagad apmācību grafiks piepildīts vairākiem mēnešiem.
Viņi visi ir labi!
— Par ko vēlējāties kļūt, kad mācījāties Jaunlutriņu pamatskolā?
— Jau no bērnības mērķtiecīgi gāju pedagoģijas virzienā. Ja palasītu manas domrakstu burtnīcas, tajās var atrast teikumus par to, ka būšu skolotāja. Acīmredzot man bija labi skolotāji, no kuriem ietekmējos. Lai arī apguvu latviešu valodas skolotājai nepieciešamās prasmes, sākumskolas un pirmsskolas vecuma bērni man tuvāki. Šobrīd strādāju Ikšķiles vidusskolā par speciālo pedagoģi, darbojos ar bērniem, kuriem ir grūtības mācību procesā.
— Arī pēc augstskolas pirmā darbavieta bija skola? Atceraties savu pirmo darba stundu?
— Tā bija Salaspils sākumskolā, kuru vēlāk likvidēja. Audzināmo 4. klasi man iedeva mācību gada vidū — janvārī. Skolas vadība pirms tam izstāstīja, ka bērnu vecāki esot prasīgi, neapmierināti ar iepriekšējo skolotāju. Toreiz domāju — ko man darīt, lai visiem būtu labi? Beigās visi bija laimīgi. “Pirmo reizi kāds saka, ka mūsu bērni ir labi,” teica vecāki pirmajā sapulcē. Vēlāk dzīvē tā notika bieži, ka nomainīju kādu, bet katru reizi tas bija veiksmīgi. Pat ar bērniem, ar kuriem kopā biju pusgadu un kuri tagad jau pilngadīgi, uzturam labas attiecības.
— Dzīvē tomēr gadās izņēmumi. Tiešām kāda delvera dēļ nekad nenolaižas rokas?
— Katram var būt niķi, bet neviens bērns nav slikts. Tiešām. Varbūt viņš dara ko sliktu, bet par to ar bērnu jārunā, tikai nesaucu viņu par sliktu. Pasakot, ka viņš ir labs, tikai iznāca izdarīt nepareizi, viņu motivē saņemties un turpmāk tā nedarīt. Bija gadījums, kad kāda zēna vecāmāte mani brīdināja — pēc pasākuma tūlīt nākšu viņam pakaļ, citādi viņš to uzvalku būs saplēsis. Es viņu mierināju, teicu, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Vēlāk gan domāju — ko es viņai tikko apsolīju? Teicu puikam — tu šodien esi galvenais, tu esi dežurants, un dežuranti uzvedas ļoti labi, tāpēc tev jāskatās, lai visi uzvestos labi. Viņš bija ideāls. Vecāmamma atnāca un bija tik laimīga! Kā jums tas izdevās? — viņa man jautāja.
Nevar bērnam visu laiku aizrādīt — nesaplēs, nenogāz! Viņš jau to nedzird. Tāpēc vieglāk strādāt, ja bērnu uztver kā līdzvērtīgu, nevis ka viņš nekas nav, neko nevar. Tad viņi uzticas un veidojas pozitīva sadarbība.
— Nesen kādā sarunā skolotāja teica, ka lauku skolās bērniem un arī viņu vecākiem nav motivācijas mācīties.
— Kad strādāju Jēkabpils pusē lauku skoliņā, tur vecākiem bija attieksme — man nav laika nodarboties ar bērnu, jāstrādā, tāpēc visu izdarīs skola. Bija pat gadījums, kad kāda sākumskolas bērna mamma teica — manam bērnam vajag plusiņu. Es viņai atbildēju, ka sākumā kaut kas arī jāiemācās. Bieži vien problēma nav bērnā, bet sākas vecākos, un vispirms jāaudzina viņi. Tiem, kas prasa plusiņus, jautāju — ko vēlāk darīsiet, ja bērns turpinās nemācīties, bet jūs skolotājai prasīsiet ielikt desmitniekus? Pēc šādas sarunas daudzi maina savu nostāju.
Telefons “klusuma kastītē”
— Mūsdienās jauniešiem ir tik daudz izaicinājumu, piemēram, sadalīt uzmanību starp mācībām un mobilo tehnoloģiju lietošanu. Kāda ir jūsu prakse?
— Skolā Jēkabpils pusē direktors bija mobilo tehnoloģiju piekritējs, teica, ka bērniem telefons jāizmanto mācību procesā. Pašreizējā darbavietā Ikšķilē tas ir aizliegts, pat starpbrīžos. Par to vienojusies skolas vadība un vecāku padome. Sākumā nācās uzklausīt protestus, bet tagad to visi ir pieņēmuši. Ja kāds tomēr lieto telefonu, tad pirmajā reizē skolotājs viņu brīdina, otrajā reizē telefonu atņem, bet trešajā reizē uz skolu jānāk vecākiem. Klasēs ir arī “klusuma kastītes”, kurās telefonu var atstāt, bet tagad iemanījušies telefonu vienkārši atstāt somā. Patīkami redzēt, ka līdz ar šādiem noteikumiem skolēni starpbrīžos sākuši savā starpā sarunāties. Ja kādam tomēr nepieciešams sazināties, skolā ir piekļuve stacionārajam telefonam.
— Vai savus bērnus izdodas tikpat labi mācīt?
— Mobilais telefons ir tikai meitai, kurai jau 17 gadu. Puikām — vienam 14, otram astoņi gadi — telefons vēl nav vajadzīgs. Audzināšanas problēmu vismaz šobrīd nav.
— Kāpēc izvēlējāties Montesori apmācību?
— Sākums bija augstskolā, kad man jau bija pirmie divi bērni. Toreiz kādā lekcijā profesors Valdis Folkmanis vecākiem interesanti stāstīja par Motesori programmas iespējām, ka tā piemērota gan bērniem ar attīstības problēmām, gan veseliem. Ilgi par to domāju, līdz saņēmos un pieteicos Montesori kursos, un tad līdz galam sapratu, ka šī tēma mani ļoti saista. Vēsturiski šī programma bija veidota, lai palīdzētu problēmbērniem, bet, redzot, ka tā dod ļoti labu rezultātu, vēlāk tika piedāvāta pārējiem. Nodarbībās katram materiālam ir savs uzdevums, ko dot bērnam. Mazākie sāk ar praktisko — bēršanu, svēršanu, šķidruma liešanu, pogu pogāšanu utt. Mūsdienās, kad dzīve rit ļoti strauji, vecākiem bieži nepietiek laika šādām praktiskām nodarbēm. Bet tās viņus sagatavo dzīvei — iemāca apģērbties, noturēt rokā pildspalvu, sasiet apavu auklas. Ja bērnam jau trīs gadu vecumā ir planšete, tā roku sīko motoriku, valodu neattīsta. Sākot mācīties pirmajā klasē, bieži daudz kas ir nokavēts. Vārdu krājums viņiem ir ļoti mazs, un arī tur vainojami vecāki, kas paši nelasa grāmatas, bet cenšas to uzspiest bērniem.
Kas ir kumeliņš?
— Vai ar šo programmu var noteikt, kāda ir bērna sagatavotība, vai ir attīstības problēmas?
— Programmā ir labs materiāls, ar kuru notestēt, vai bērnam ir uzmanības noturība, pacietība. Gadās, ka nodarbību telpā ienāk bērns un, ieraugot visus šeit esošos priekšmetus, metas no viena pie nākamā. Daži tā arī saka — man te nekas neinteresē. Skolotājam tad jāpiedalās, jāieinteresē. Ja atnāk septiņgadīgs bērns un vēlas kaut ko bērt no viena trauka otrā, nevaru viņam ļaut to darīt visu laiku, jo šī nodarbe vairs neatbilst viņa attīstības līmenim. Ļoti labi darbojas vārds “spēle”. Nevis matemātikas uzdevums, kas obligāti jāizdara, bet saku: “Es tev parādīšu vienu matemātikas spēli.” Tas uzreiz iedarbojas, lai gan tas ir tas pats uzdevums.
— Cik ilgi jāgaida pirmie rezultāti?
— Ar vienu nodarbību būs par maz. Biežāk nepieciešamas vismaz desmit. Pamazām bērnam jāiemācās lietu kārtība, jo parasti viņam gribas kaut ko iesākt, pamest, sākt ko jaunu. Stāstu, ka paņemtais materiāls jānoliek atpakaļ un tikai tad var ņemt nākamo. Vecāki man stāsta, ka mājās to neliek darīt, tā vietā visu aiz viņa savāc.
— Montesori klasē ir lietas, kādas varētu būt katrā mājā. Kāpēc vecāki tomēr izvēlas apmeklēt nodarbības?
— Nav tik daudz nozīmes lietām kā cilvēkam, kurš pastāsta, ko ar kuru un kā darīt. Nevar cerēt, ka bērns to sapratīs pats no sevis. Teikt viņam — ej un dari! — būs bezmērķīgi. No vecākiem nākas uzklausīt arī sašutumu par to, ka mājās mazs bērns izbārstīs, salaistīs, sataisīs šmuci, tāpēc labāk neļaut pašam darboties. Bet kā citādi lai viņš iemācās? Tāpēc, bērnam pieaugot, vecāki sūdzas, ka viņš ir slinks, mājās neko negrib darīt. Bet viņš jau ir izaudzis no tā vecuma, kad gribēja darīt, bet tad vecāki viņam neko neļāva.
— Kāda ir vecuma amplitūda bērniem, kas nāk uz Montesori nodarbībām?
— No diviem līdz deviņiem gadiem. Vecāki bērni mācās skolā noderīgas lietas “Matemātikas bankā”, piemēram, darbības ar daudzciparu skaitļiem, lietot materiālus valodas bagātināšanai, teikumu veidošanai. Reāli esmu saskārusies ar situācijām, ka bērni nepazīst dzīvniekus, puķes. Lasa teikumu grāmatā un ik pēc trim vārdiem jautā — kas tas ir? Piemēram, kas ir kumeliņš?
Tēvs meklē sinonīmus
— Pēdējā laikā daudz runāts par vardarbību ģimenē, arī pret bērniem. Nodarbībās šādus gadījumus var identificēt?
— Personīgi savās nodarbībās par to nevaru runāt, pagājis pārāk īss laiks, bet skolā gan. Svarīgi, lai būtu cilvēks, kuram viņš uzticas. Bija situācija, kad kāda meitenīte pēkšņi sāka uzvesties neierasti — knaibīja, iedunkāja klasesbiedrus. Sāku ar viņu runāt, un atklājās, ka viņas tētis mājās tā dara viņai. Runāju ar viņas tēvu, un viņš to sākumā noliedza. Vēlāk meitene sāka uzvesties vēl savādāk, teica, ka neies mājās, jo tētis viņu sitot par nepareizi izpildītu uzdevumu. Tēvu aicinājām vēlreiz, pieaicinājām arī psihologu. Viņš atkal liedzās, aizbildinoties ar sinonīmiem, kurus var lietot, apzīmējot sišanu. Teicu — paldies, mēs zinām, ka eksistē sinonīmi. Beigās viņš atklāja — ko tad man citu darīt, ja viņa nemācās?!
— Nāk vasara, un biežāk dzirdam padomus pieskatīt bērnus, lai tie neaizietu neceļos. Jātur viņus īsā saitītē?
— Varbūt vainīgas datorspēles, kur varoņi dara neiedomājamas lietas, viņiem ir n-tās dzīvības. Bērni to vēlas atkārtot, piemēram, žņaugt, uzbrukt. Padomu dot grūti. Mani bērni dzīvo savā vaļā. Uzticos. Ja teiks — tur neej, tas ir bīstami, protams, ka viņš darīs pretējo, lai uzzinātu, kāpēc nevar. Bija gadījums ar manu mazo puiku. Viņam vienmēr karsti. Bija jau rudens, bet viņš, uzvilcis vasarīgu krekliņu, šortus, viens pats gāja uz lielveikalu. Protams, ka policisti viņu aizturēja. Viņš jau gudrs. Policisti jautāja mammas telefona numuru, viņš atbildēja, ka nezina. Klasi, kurā mācās, gan nosauca. Sazvanīja klases audzinātāju, aizveda puiku mājās. Tomēr labāk, ja apkārtējo uzmanība dažkārt ir pārspīlēta, nevis tās nav vispār.
— Katru dienu mācot, kas ir kumeliņš, uztaustot katra bērna problēmas, pati tā varat izdegt. Kā sevi uzlādējat, kas noder stimulam darīt atkal un atkal?
— Mani iedvesmo bērni, rezultāts. Ja pirmajā nodarbībā viņš atnāk ar problēmu, bet jau pēc pāris reizēm redzamas pozitīvas pārmaiņas un ja par tām bērnam pašam prieks, tas rada prieku arī man. Kad pēc nodarbībām ar daudzciparu skaitļiem bērns atnāk un saka — paldies, ka iemācījāt, šodien skolā dabūju 9 —, arī man par to prieks. Gandarījums ir lielākā alga. Man patīk šis darbs, un nevaru iedomāties, ko citu varētu darīt. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi Saldū 1979. gada
13. novembrī.
◆ Dzimtā vieta: Jaunlutriņi, Saldus novads.
◆ Dzīvesvieta: Koknese.
◆ Darbavieta: Ikšķiles vidusskola.
◆ Izglītība: Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā apguvusi sākumskolas un latviešu valodas skolotājas pamatskolā profesiju. Latvijas Lauksaimniecības universitātē iegūts izglītības zinātņu maģistra grāds.
◆ Atraitne. Audzina trīs bērnus.
