Līdz ar pasaules hokeja čempionāta un aktīvās sezonas noslēgumu rimušās lielās hokeja kaislības. Taču šis sporta veids Latvijā arvien ir viens no iecienītākajiem, un pirms vairākiem gadiem tas tika spēlēts arī Aizkrauklē. Nu ledus halles šajā pilsētā vairs nav, taču sportisti joprojām ir, tikai trenējas un spēlē citur.
Viens no šādiem sportistiem, kurš savu dzīvi ar hokeju saista jau vairākus gadu desmitus un labi pārzina arī Latvijas hokeja vēsturi, ir aizkrauklietis Oļegs Ļahs.
— Cik daudz jūs šobrīd esat saistīts ar hokeju?
— Hokejā esmu no 10 gadu vecuma un nekad neesmu pametis šo sporta veidu. Protams, ir bijušas situācijas, kad kādu laiku treniņi izlaisti, jo hokejs tomēr ir kontakta un spēka sporta veids un traumas ir tā neatņemama sastāvdaļa.
Šobrīd spēlēju veterānu komandās. Šajā sezonā aizvadītas daudzas spēles, kopā apmēram 40. Manā vecumā tas ir ļoti daudz, bet atteikties nevaru, tāds ir mans raksturs. Spēlēju kopā ar puišiem, kurus pazīstu kopš bērnības. Piedalāmies starptautiskos turnīros, daudzas izlases labprāt brauc spēlēt pie mums uz Latviju.
— Kā vērtējat hokeja attīstību Latvijā? Kamēr bija ledus halle, to spēlēja arī pie mums. Vai Aizkrauklē tas ir miris?
— Latvijā tiek būvētas jaunas ledus halles, piemēram, klubs “Kurbads” uzcēla savu halli Rīgā. Taču, neraugoties uz to, mums trūkst ledus laukumu. Ar hokeju nodarbojas ļoti daudz bērnu, lai gan tas ir dārgs sporta veids. Vecāki velta bērniem lielu uzmanību, un attālumi viņus nebaida. Zinu vecākus, kuri no Aizkraukles regulāri vadā bērnus uz treniņiem Rīgā un Ogrē. Tādi vecāki manī raisa cieņu.
Lai arī Aizkrauklē vairs nav ledus halles, hokejs nav miris, nekas nav apstājies, jo tie, kas nopietni trenējās un spēlēja, to turpina darīt. Puiši atraduši savas komandas.
Pārdzīvot par hokeja nākotni Latvijā nevajag, pie mums šis sporta veids ir cieņā, tā popularitāte ir augsta, tātad būs, no kā izvēlēties. Arī treneri mums ir labi.
— Vai sekojat Latvijas izlases un komandas “Rīgas Dinamo” spēlēm? Skatāties tās klātienē?
— Pazīstu daudzus pieredzējušus hokejistus, kuriem nepatīk vērot spēles “dzīvajā”. Viņi to labāk dara mājās televīzijā. Par “Dinamo” var runāt daudz un ilgi. Labi komanda nospēlēja vai slikti, taču tā ir mūsu komanda! Īsts līdzjutējs vienmēr jutīs līdzi savai komandai. Protams, gribētos komandā redzēt tādus līderus kā Helmuts Balderis, Sandis Ozoliņš, bet pagaidām laikam nav pienācis īstais laiks. Taču viņi noteikti parādīsies. Liela nozīme te ir arī finansiālajam jautājumam. Kā saka, nauda var atrisināt visas problēmas, izņemot vienu — kur to ņemt!
Runājot par Latvijas izlasi, jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kuri par izlases treneri uzaicināja Bobu Hārtliju. Izvēle izrādījās pareiza. Pat ar neapbruņotu aci redzams, kā treneris ieviesa jaunu spēles modeli, parādījās spēles disciplīna. Visi zobrati savienojās pareizi, un mehānisms sāka strādāt. Parādījās daudz jaunu un talantīgu spēlētāju, kuriem treneris pilnībā uzticējās. Protams, izlasei pietrūkst Miķeļa Rēdliha un Laura Dārziņa. Merzļikins — malacis! Latvijai vienmēr ir bijuši labi vārtsargi. Hokeju Latvijā saprot, tāpēc gribas teikt — malači puiši, paldies par cīņu un gūtajām pozitīvajām emocijām!
— Tik ilgi esat saistīts ar šo sporta veidu, droši vien labi zināt visu Latvijas hokeja vēsturi.
— Tā ir ļoti plaša un iestiepjas senā pagātnē. Latvieši savulaik mācīja spēlēt hokeju krieviem, viņi to atceras un ar cieņu atzīst. Pats to esmu dzirdējis, piedaloties veterānu pasaules čempionātos un olimpiādēs. Vienmēr un visur pret Latviju izturas ar cieņu.
Pievērsiet uzmanību, cik treneru, kas strādājuši arī Krievijā, ir strādājuši vai spēlējuši Latvijā — Tihonovs, Jurzimovs, Vorobjovs, Skudra, Znaroks, Vītoliņš, Ābols, Tambijevs. Un tie vēl nav visi. Tretjaks katru gadu vada meistarklasi “Volvo” hallē, kurā sabrauc spēlētāji no visas pasaules. Tas viss jau arī veido mūsu hokeja vēsturi. ◆
