Nedēļa, kurā sekoju līdzi priekšvēlēšanu peripetijām. Gan tam, kas notiek Lielvārdes, gan Neretas novadā. Joprojām esmu “Vienotības” sastāvā, interesēja tās rezultāti vēlēšanās. Daudz runāju ar cilvēkiem, un jāsecina — viņos ir pesimisms. Liela daļa teica, ka neredzot jēgu un uz vēlēšanām neies. To arī var redzēt pēc rezultāta — aizgāja katrs otrais jeb 50,41%. Tie, kas nepiedalījās, var sēdēt mājās un raudāt par to, ka ievēlēts ne tas, kas vajadzīgs. Pēc vēlēšanām svētdien kā kārtīga latviete ar kafijas krūzi sēdēju pie datora un pētīju, kas kurā pašvaldībā ievēlēts. Esmu priecīga par Neretas novadu, par to, ka “Vienotībai” ir labs rezultāts. Paskatoties citu partiju sarakstu kampaņas, man neradās pārliecība par viņu spējām. Ar to vien nebūsi laba deputāte, ja esi trīs bērnu mamma un dziedi korī. Kandidēt, tikt ievēlētam, strādāt domē — tā ir liela atbildība. Par savu deputātes laiku varu teikt — interesants un darbīgs. Ja citi saka, ka vecie iesēdējušies un jaunpienācēji neko nespēj ietekmēt, varu pierādīt pretējo. Ja ir viedoklis, ja spēj pierādīt savas idejas nepieciešamību, loģiski to pamatot, viss ir kārtībā. Vecumam, pieredzei ne vienmēr ir noteicošā nozīme. Novads ir mazs, arī budžets neliels, bet šajos gados izdarīts daudz. Atceros projektu par Neretas bērnudārza siltināšanu, kuru sākotnēji negribēja apstiprināt. Pamazām — pa vienam deputātam — pārliecināju, līdz lēmumu pieņēma. Ir populisti, kuri bļauj, bet viņus ātri var atšifrēt. Arī šajās vēlēšanās viens otrs vairs netika ievēlēts tieši šī iemesla dēļ, jo ir no “bļāvēju” gala, runā runāšanas pēc. Varam censties, bet iedzīvotāju, skolēnu skaits sarūk, un tā ir realitāte. Arī es aizgāju no Mazzalves, jo negribēju sagaidīt brīdi, kad man saka — paldies, tu mums vairs neesi vajadzīga.
Vēlēšanu rezultāti Rīgā un Latvijā apliecina paradoksu — visi, kas Latvijā naturalizējušies, krievu tautības cilvēki ir vienoti un kaut rāpus, bet aizgāja līdz vēlēšanu iecirknim. Latvietis neiet. Zinu ļoti daudzus rīdziniekus, ar kuriem runāju un kas atzina, ka negāja balsot. Ja godīgi, man tas būtu bijis liels pārsteigums, ja svētdienas rītā vēlēšanu rezultātos konstatētu ko negaidītu, lielas pārmaiņas. To pierādīja arī reklāmas kampaņas — cilvēkiem nevajag daudz, lai kaut ko atbalstītu. Sarīko koncertu bez maksas, un aizies 35 tūkstoši cilvēku, kā, piemēram, Ušakovs. “Rīgas satiksme” visus kontrolierus nedēļu palaida atvaļinājumā — lai izpatiktu vēlētājiem un lieki viņus nekaitinātu. Nav noslēpums, ka Rīga jau labu laiku dzīvo uz parāda, bet tas daudzus neattur balsot par tiem pašiem, kas jau pie varas. Lembergs Ventspilī uztaisa vēl pāris rotaļu laukumu, un cilvēki nobalso par viņu. Arī Neretas un Vecumnieku novadā Parādnieka partija uzcēla rotaļu mājiņas, un daudziem ar to pietika, lai nobalsotu. Mani pašvaldību vēlēšanās, kas deputātu kandidātus pazīst arī ikdienā, ar skaļiem vārdiem nepārliecināt, ja zinu, ka dzīvē šis cilvēks ir citāds. Nevar nest to, ko nevar pacelt.
Šausminos par to, cik Latvijas likumi joprojām nesakārtoti, jo jau cik gadu turpinās KNAB skandāli. Pagājušajā nedēļā beidzot izvirzīja jauno priekšnieku — Jēkabu Straumi. Nezinu, kādam jābūt priekšniekam, lai visu saliktu pa vietām, lai nenotiktu publiska pēršanās, jo citādi rodas sajūta, ka birojs nevis strādā, bet to vien dara, kā plēšas par krēsliem. Tiem, kas kaut cik seko līdzi politiskajām norisēm Latvijā, šādi konflikti liek zaudēt ticību un nespēkā nolaist rokas.
Pagājušajā nedēļā atvēra jauno Stradiņu slimnīcas korpusu. Tagad, kad nemitīgi runā par to, ka medicīnai nav naudas, ka trūkst darbinieku, ēku uzcēla grandiozu. Datorizēta, ar reģistrācijas sensoriem gaiteņos. Ēka skaista. Ik pa laikam izmantoju Aizkraukles medicīnas centra pakalpojumus un redzu, ka centra teritorijā bezdarbībā ir intensīvās terapijas bloks un tajā notiek tikai plānveida operācijas. Tajā pašā laikā Stradiņos uzņemšanas reģistratūrā jāgaida pat četras stundas. “Bardaks”!
Veselības ministre, premjers apspriež iespējamo 20 eiro veselības nodokli no katra strādājošā algas. Jau tā pārlieku ar nodokļiem apliktajām algām grib pielikt nākamo un strādājošajiem arvien vairāk mazina ticību godīgumam. Maksāts jau tagad tiek daudz, bet pakalpojumus nesaņem vai arī tie ir zemas kvalitātes.
Latvijā sākušās militārās mācības, bet šobrīd interneta vidē ar negatīvas informācijas gūzmu notiek nemilitāra karadarbība. Cilvēkam jābūt ļoti gudram, lai izsijātu labo no sliktā, ticamo no meliem. Mediju karš ir bīstams, jo notur cilvēkus uzvilktus, nemitīgi potējot nenormālu informācijas daudzumu.
Traģiskie notikumi nedēļas nogalē Londonā arvien vairāk liek bažīties par drošību Latvijā. Terorisms ir neprognozējams. Par laimi, mums šī nelaime gājusi secen. Nav man vairs drošības, pasargātības sajūtas. Nesen Rīgā pie Latviešu biedrības nama sēdēju mašīnā, gaidīju kādu cilvēku un nopētīju namam līdzās atvērtās ēstuves — ieskrietuves publiku. Tikai melnīgsnēji, jauni vīrieši ar citādu mentalitāti, no skata tādi, kas ātri sāktu konfliktu. Protams, Latvijā darbaspēka trūkst, un tāpēc tepat, Lielvārdes novadā, ražas novākšanas laikā melleņu audzētavā iebrauks strādnieki no Ukrainas un Baltkrievijas.
Brīvdienas nepagāja bez mana vaļasprieka — izbraukumiem pie klientiem uz masāžām. Tas ir mans sirdsdarbs, kuru daru labprāt. Dārzā ir liela stikla siltumnīca, un smejot saku, ka tagad ar tomātiem un papriku varēšu pabarot visu Lielvārdi. Gaidu atvaļinājumu, kas vairs nav tālu.
