Armandam Āriņam ir saimniekdēla skats uz dzīvi un vēriens tā dzīvot. Ir darbs, kas patīk, ģimene un vilkme pie Latvijas ārēm.
No kotletēm pie dzelžiem un dabas
“Ir viens foršs puisis,” saka mana kolēģe, kad jautāju, vai nevar ieteikt kādu jūnija gaviļnieku. “Pirms astoņiem gadiem veidojām rakstu par sējas darbiem, vienā laukā satikām Armandu Āriņu. Kā viņš sēja! Smaidīgs un laimīgs!” Atsaucot šo stāstu atmiņā pašam jubilāram, viņš pasmaida un teic: “Tā tiešām varēja būt! Lauku darbi man ir asinīs. Visu, ko daru, daru no sirds. Izbaudu.” Armands nāk no Vecbebru puses, beidzis vietējo tehnikumu un ir ēdināšanas servisa speciālists. Bijis slavenās skolotājas Zinaīdas Bāras audzēknis. Tomēr Armandu profesija līdz galam “nepaķēra”. “Sākumā biju sajūsmā, tad atskārtu, ka pie plīts visu dienu negribu stāvēt.” Viņš jau no mazām dienām kopā ar tēvu radis darīt lauku darbus, kombainā nakti gulējis. Tāpēc, iespējams, no kotletēm vairāk velk uz dzelžiem un dabu. Tagad, ja gatavo, tad tikai ģimenei un “kaut ko ātru”. Pankūkas pa gaisu lidināt un graciozi gaisā apmest nav mēģinājis. Tomēr šāda izdarība viņa diviem dēliem — Gustam un Alenam — patiktu gluži tāpat kā pīrāgu un piparkūku cepšana katros Ziemassvētkos.
Koki, koki, koki, bet neapnīk
Armands bijis laimi lūkot arī ārzemēs. “Pabeidzu trešo kursu un braucu uz Lielbritāniju uz trim mēnešiem. Gribēju zināt, kā ir citur strādāt un dzīvot,” viņš stāsta. “Bet nepatika, bija vienmuļš darbs elektronikas uzņēmumā — katru dienu darīju vienu un to pašu, garlaicīgi un neaprakstāma vilkme mājup. Protams, ja nākotnē būs bezizeja, brauktu, strādātu, bet Latvijā ir vislabāk. Viss ierasts — daba, valoda…” Tagad Armands ir kokvedēja vadītājs. Viņš atzīst, ka nemaz nevar iedomāties darām ko citu. Darbs ir interesants — var braukt un būt ceļā. Notiek virzība uz priekšu. Daba — koki, koki, koki, bet tas neapnīk… Sēdēt četrās sienās, birojā? Tas nav man,” viņš pārliecināts teic. Ieminos, vai zina, kur ir labākās sēņu vietas? “Zinu, zinu,” atteic Armands, bet gadoties, ka šādu noskatītu vietu ziemā izzāģē. Tomēr neizzāģētu mežu ir ļoti daudz — viņš vieš optimismu, un, viņaprāt, ir ļoti daudz skaistu un neatklātu vietu vai mazu stūrīšu Latvijā. Tos noskata darba laikā, tad aizved ģimeni, lai parādītu. Tā, piemēram, Āriņi nesen modināja samu Koknesē, un tajā pašā dienā uzkāpa skatu tornī, kas ir Teiču rezervātā, un apmeklēja Aglonas baziliku.
Neplānotie braucieni ir visaizraujošākie un visinteresantākie, noteic ģimenes galva.
“28 gados sasniegts daudz — ir ģimene, darbs, kas patīk, veselība,” gadu bilanci savelk Armands un teic, ka nav nekā svarīgāka par laiku. “Kad dzima pirmais dēls, strādāju lauksaimniecībā no agra rīta līdz vēlam vakaram, atbrauc — bērns jau guļ, aizbrauc — viņš vēl guļ. Mana vasara pavadīta darbā, bērns auga bez manis. Kad piedzima otrais dēls, beidzot sapratu, kā ir ar mazu bērnu mājās un ko tas prasa. Sapratu arī to, ko sievai nozīmēja rūpēties par bērnu vienai. Četras rokas tomēr ir vairāk nekā divas.” ◆
