Pavasarī rīkotajā Ūsiņa tirgū Koknesē savas gleznas piedāvāja Evita Dardzāne. Ar gleznošanu aizrāvusies pirms četriem gadiem, un, lai gan pirms neilga laika uzradies vēl viens vaļasprieks, kas prasa laiku — makšķerēšana —, gleznošanu Evita mest malā nevēlas. Tā ir meditatīva nodarbe, kas ļauj aizmirst problēmas, atpūsties no nebūt ne vieglā darba, ko viņa dara ikdienā.
Evita kopā ar meitām Laini, Rūtu un dzīvesbiedru Kasparu mīt Bormaņos. Daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpa ir skaista tās iemītnieku vizītkarte: tīra un ļoti zaļa — puķes ir gan uz palodzēm, gan grīdas. Sarunai ar Evitu iekārtojamies gaišā, omulīgā istabā, kurā ir molberts un klavieres. Mammas stāstījumā klausās jaunākā meita Rūta, kura šogad beigusi trešo klasi.
Paldies meitas
mājasdarbam!
— Par savu vaļasprieku esat izvēlējusies gleznošanu. Kā līdz tai nonācāt?
— Tas bija interesanti! (Smejas.) Vienu dienu vecākā meita pārnāca no skolas izmisumā par zīmēšanā uzdoto mājasdarbu. Nācās izlīdzēt bērnam. Meitai patika, skolotājai patika un man arī… (Smejas.) Tā iepatikās un pamazām aizgāja. Izstādēs vienmēr pieeju gleznām tuvu klāt, izpētu, kā tas ir darīts, un mēģinu atdarināt. Ar saviem darbiem apdāvināju radus, draugus, pieliku mājās pie sienām, tagad krājas stūrītī. Domāju, cik tad ilgi krāšu, arī kolēģe pamudināja kaut ko iesākt, viņai mani darbi patika, gribēja nopirkt. Iedomājos, varbūt vēl kāds gribētu? Par gleznošanu gan es to nesaucu, drīzāk spēlējos ar krāsām, mālēju. Lai gan zīmēju pēc fotogrāfijām, tomēr katrā darbiņā cenšos ielikt kaut ko no sevis.
Rūta: — Tavas gleznas, mamma, ir vienādas. Ūdens, pļava un puķes. Uzglezno labāk rakstu zīmes.
— Mēģināju rakstu zīmes, bet man pašai nepatīk rezultāts.
Rūta: — Man gan patīk.
— Gleznošana ļauj relaksēties?
— Un kā vēl! Pirms kāda laika dzīvē bija grūts posms, visādas problēmas, un gleznojot no tā visa labi atpūtos. Pēc izglītības esmu biškope, kad beidzu Vecbebrus, mums bija sava drava. Atverot stropu un sākot darboties, aizmirsti visu apkārtējo pasauli. Gleznojot ir tas pats. Ieej savā pasaulē, kur ir patīkami un labi, ir miers, harmonija.
— Kurš ģimenē spēlē klavieres?
Rūta: — Mazliet protu spēlēt klavieres, labāk protu saksofonu. Vēl es eju “Tīnē” (folkloras kopa Kokneses vidusskolā — aut.).
— Rūta ģimenē ir vienīgā muzikālā, pati izdomāja, ka grib spēlēt saksofonu. Vecākā meita Laine absolvēja Murjāņu Sporta ģimnāzijas Jūrmalas filiāli, trenējās airēšanā. Laine plāno Rēzeknē apgūt kinologa profesiju. Mācības Murjāņu skolā deva spēcīgu dzīves rūdījumu, ikdienas treniņi palīdzēja attīstīt gribasspēku, apņēmību un neatlaidību, ļauj ātrāk stabili nostāties uz savām kājām. Pusaudža vecumā uzņemoties tādu dzīves sma-
gumu, raksturā rada īsta cīnītāja garu un sparu, ļauj saprast savas vēlmes un sasniegt mērķus. Redzēs, ko izdomās jaunākā meita, pagaidām grib darīt to pašu, ko vecākā māsa, domā par Murjāņiem. Laine ir piedalījusies sacensībās, visādi veicies, ir arī medaļas. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas, un lielais sports nebūs meitas nākotne.
Rūta: — Es dabūju medaļu Stipro skrējienā. 27. maijā Ķegumā biju ar savu draudzeni. Viņa ir īsāka un vecāka. Un vēl brauca Patriks. Tas bija mans dzimšanas dienas pasākums.
Cilvēks var iemācīties visu
— Kur pagāja jūsu bērnība?
— Esmu no Pļaviņām. Ģimenē esam divas māsas, izaugām laukos, kā jau pienākas — basas kājas zaļās pļavās, upe līdzās, īsta lauku idille. Bērnībā darījām visu — siena pļavā, dārzā, kūtī. Vecākiem padomju laikos bija liela saimniecība, tik daudz lopu nedrīkstēja audzēt, bija arī pārbaudes. Kontroli parasti veica pazīstami cilvēki, paziņas, draugi, un iekšā kūtī mājlopus neskaitīja. Mums bija pilna kūts — kādas sešas govis, teliņi, aitas, vistas un cūkas. Esmu vairāk tēta, māsa — mammas meita. Arī profesiju māsa izvēlējās mammai tuvo grāmatvedību, savukārt es izlēmu mācīties lauksaimniecības skolā. Varbūt tāpēc, ka vecāki gaidīja dēlu, vēlāk pieaugot mani burtiski vilka uz vīriešu darbiem. Mierīgi varēju paņemt āmuru un naglas, salabot kūtī aizgaldu. Visus tos darbus māku, arī dzīvokli pati remontēju. Protams, ir atbalsts un palīgi, taču tie darbi man interesē un patīk, visu gribas darīt pašai. Zinu, ka ar to grēkoju, un bieži pieķeru sevi pie domas — kāpēc to daru, varu taču paprasīt. Protu arī rokdarbus, tamborēju, adu, šuju, ja vajag. Manuprāt, cilvēks var iemācīties visu, cik labi izdodas, tas jau ir cits jautājums. Virtuve gan man nepatīk, bez tās vispār varētu iztikt.
— Laukos dzīvojot, pierod pie brīvības, tomēr esat izvēlējusies dzīvot dzīvoklī.
— Viens no maniem sapņiem ir sava māja, un būtu gribējies, lai arī meitām būtu tāda bērnība kā man. Taču iegādāties un uzturēt māju ir krietni dārgāk nekā dzīvokli. Sapni par savu māju tomēr neesmu atmetusi, ceru to pamazām piepildīt. Gluži bez laukiem jau neesam — mamma dzīvo Pļaviņās privātmājā, apkārt ir plaša teritorija, mums pašiem tepat blakus mājai ir savs dārziņš. Dārzs ir vieta, kur var relaksēties. Šopavasar neko eksotisku neesmu iestādījusi, bet iepriekšējos gados audzēju arbūzus. Izauga nelieli, bet ļoti garšīgi. Tagad tikai gurķi, tomāti, puķes.
Rūta: — Man patīk kaplēt celiņus, un manā dārziņā aug puķes.
Ieilgusī “karjera”
— Kādēļ izvēlējāties biškopes profesiju?
— Īsti pat nezinu. Vecmāmiņa bija beigusi Vecbebrus, izmācījusies par biškopi, arī paziņa bija šo skolu absolvējusi, varbūt tas bija pamudinājums. Turklāt lauksaimniecība tolaik Latvijā bija ļoti aktuāla, visi domājām par to, ka esam atguvuši savu valsti, savu zemi, likvidēsim kolhozus, saimniekosim un viss būs skaisti kā pasakā. Kad toreiz stājos Valsts Vecbebru lauksaimniecības skolā, biškopjiem konkurss bija trīs cilvēki vienai vietai, bet tagad skolas vairs nav! Ēkās ieguldīti gan Eiropas Savienības, gan pašu līdzekļi, un kas notiks turpmāk ar tām? Varēja taču kaut ko darīt, lai skolu neslēgtu, domāt tālredzīgāk, strādāt ilgtspējīgāk. Piedāvāt jauniešiem kaut ko mūsdienīgāku, iet līdzi laikam, līdzīgi kā citas skolas darīja laikā, kad sāka klāties grūti — domāja soli vai divus uz priekšu. Rezultāti ir redzami — ir vairākas skolas, kas savas pozīcijas nostiprināja un šobrīd ir iecienītas visā valstī, atguvušas prestižu.
— Vai jūsu darbs arī ir saistīts ar profesiju?
— Nē, strādāju zemnieku saimniecībā “Sietiņi”, esmu gaļas izgriezēja. Esmu pieradusi, ka, pasakot savu nodarbošanos, samulsinu sarunu biedru. Cilvēki vienmēr pārjautā.
Rūta: — Mammas darbā es pat esmu bijusi, gāju skatīties mazās cūciņas.
— Cik ilgi strādājat šo darbu?
— Pirms gadiem sešpadsmit sāku strādāt gaļas izstrādājumu veikalā “Triāls”, pieteicos pārdevējas darbam, taču kaut kā iznāca, ka sāku strādāt par gaļas izgriezēju. Darot šo darbu, ir tāds lūzuma punkts, kam jātiek pāri. Ja izdodas, tad aiziet. Fiziski tas ir smagi, viss ar rokām. Deviņdesmito gadu sākumā, pārmaiņu laikā, saslima tēvs, viņš saprata, ka fiziski smagu darbu vairs nekad nevarēs darīt. Mammai bija nepilnas pusslodzes darbs, nauda jāpelna, ģimene jābaro, bērni jāskolo. Tēvs izlēma atvērt veikalu, mazu piparbodīti, kas pamazām izauga par lielāku veikalu. Kad pabeidzu tehnikumu, strādāju tēva veikalā par pārdevēju. Tā bija mana pirmā darbavieta. Pārdevām arī svaigu gaļu, un tur pirmo reizi mēģināju griezt. Iepirkām cūkas, liellopus, un tēvs ierādīja, kā veic sadalīšanu. Tēvs bija mednieks, un tāpēc tā viņam nebija sveša lieta. Vienā reizē viņš man cītīgi stāstīja un rādīja, kā jādara. Atceros, kā viņš mācīja: tu to nazi tā neturi, ja, tā turot, daudz griezīsi, tev tas pirksts nolūzīs. Vēl nodomāju, kāda starpība, tiksim galā ar šito bullīti, un mana griešanas “karjera” beigsies! (Smejas.) Vēlāk daudzreiz par to iedomājos.
Sestdienās uz copi
— Kas ir grūtākais jūsu darbā?
— Ierasties darbā, tad jau tikpat kā puse padarīta! (Smejas.) Tā kā esmu pūce, grūtības sagādā agrā celšanās, tagad jāceļas četros rītā. Mājās iznāk atgriezties dažādos laikos pirms vai pēc pusdienlaika atkarībā no tā, cik daudz jāpaveic. Lai gan šādā ritmā strādāju vairāk nekā desmit gadu, pie agrās celšanās pierast neizdodas. Citādi darbs patīk, turklāt esmu ieraduma cilvēks. Ir savi plusi un mīnusi, taču kopumā esmu apmierināta. Ir bijuši piedāvājumi mainīt darbavietu, braukt strādāt uz ārzemēm, taču es to negribu. Neizturētu, ja līdzās nebūtu ģimenes, bērnu, manas ierastās vietas un vides. Man vajag ģimeni, tajā ir spēks, kas cilvēku virza uz priekšu, neļauj apstāties.
— Vai ir brīvie brīži, ko pavadāt visi kopā?
— Ar Kasparu mums ir kopīgs vaļasprieks — makšķerēšana. Viens otru pamudinājām un tā pamazām, ka bez upes vairs nevaram. Sestdienās ierasta vakara cope. Braucam pie manas mammas uz Pļaviņām, tur blakus ir Daugava, Aiviekste, vecās labās makšķerēšanas vietas, tur zinu katru krācīti, bedri. Kopā ar ģimeni labprāt aizbraucam uz kādu kultūras pasākumu, patīk Muzeju nakts, pērn tās laikā pabijām Turaidā. Vasarā atvaļinājumā izbraucam vai nu tepat pa Latviju, vai tuvākajām ārzemēm — Lietuvu, Igauniju.
Rūta: — Es arī visur braucu. Piemēram, uz dažādiem pulciņiem skolā. Un tālāk braucam kopā ar “Tīni”. Saldū bijām.
— Atvaļinājuma laikā aizbraucam mammai palīgā un arī paši padarām iekrātos darbus. Vienmēr jau vienas dienas par maz. (Smejas.)
Rūta: — Man gan trīs mēnešus atvaļinājums. ◆
Vizītkarte
VĀRDS,UZVĀRDS:
Evita Dardzāne.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Līvāni, 1976. gada 22. septembris.
DZĪVESVIETA: Bormaņi.
IZGLĪTĪBA: Valsts Vecbebru lauksaimniecības tehnikums, vidējā speciālā izglītība, biškope.
NODARBOŠANĀS: gaļas izgriezēja, strādā z/s “Sietiņi”.
ĢIMENE: divas meitas — Laine un Rūta, dzīvesbiedrs Kaspars.
VAĻASPRIEKS: gleznošana, makšķerēšana.
