(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 9. maija numurā.)
Lūdz izcirst mežu
Laupīšanu un slepkavību satriektie Ērberģes apkaimes iedzīvotāji ar laikraksta starpniecību vērsās pie valdības, lūdzot šajā apvidū izcirst mežu gar ceļiem vismaz sešu kilometru platās joslās un tur ierīkot jaunsaimniecības, kā arī atcelt vilciena Rīga—Daudzeva nakts reisu. Arī Valles un Saules pagasta ļaudis vērsās pie valdības, lūdzot pastiprināt aizsardzību. “Mēs, Valles un Saules pagasta iedzīvotāji, to prasību (ērberģiešu lūgumu) noteikti pabalstam, bet gribam vēl piemetināt, lai valdība tūliņ pastiprinātu policistu štatus un aizsardzniekus šinī apvidū. Taurkalnes stacijā, kur tik liela cilvēku kustība, kur strādā vairāk kā 500 strādnieku vietējā koku fabrikā, ir tikai viens policists. Kas Taurkalnes stacijā būs bijis, tas katru reizi būs redzējis vai dzirdējis kaušanos un šaudīšanos. Tā 9. maijā, kad laupītājs bij uzbrucis ar vairākiem revolvera šāvieniem kasierim Kolam, turpat klātesošie cilvēki nodomāja, ka atkal plūcas strādnieki savā starpā, jo nakts laikā, kad Kols piebrauca ar vilcienu, nekā nevarēja saredzēt, neskatoties uz to, ka 9. maija naktī spīdēja mēness. Iedzīvotāju garastāvoklis patiešām ļoti nospiests. Daudzi tā uztraukti, ka grib likvidēt savas saimniecības un pāriet uz dzīvi citur. Jāsper katrā ziņā noteikti soļi, ka nedrošā Taurkalnes apvidū nodibinātos miers un drošība. Valles un Saules pagasta iedzīvotāji.”
Mēģina uzspridzināt Berlīnes vilcienu
Nedrošība un bailes apkaimes ļaudīs pēc slepkavībām Taurkalnē pieauga. Cilvēki gaidīja aizvien jaunas ziņas laikrakstos, beidzot cerot ieraudzīt, ka noziedznieki ir notverti, un ikvienu svešinieku uzlūkoja ar aizdomām. 1926. gada pavasarī, agrā 22. aprīļa rītā, posmā Eķengrāve—Daudzeva vilciena mašīnists pamanīja pa dzelzceļa stigu ejam kādu vīrieti. Vilcienam tuvojoties, tas nogājis sāņus no ceļa. Mašīnistam tūlīt radušās aizdomas, viņš gribējis pārliecināties par gājēja personību. Apturot vilcienu un prasot svešniekam pēc personas dokumentiem, gājējs meties bēgt. Mašīnists brīdinot izšāvis, bet svešais nometis mēteli un iebēdzis mežā. Vilciena mašīnists par notikušo nekavējoties ziņojis vietējai policijai.
Gadiem nesodīti laupot un slepkavojot, Kaupēnam radās visvarenības sajūta un 1926. gada pavasarī viņš nolēma aplaupīt Berlīnes ātrvilcienu. Granātu, kurai vajadzēja uzspridzināt vilcienu, viņš novietoja tā, ka riteņi granātu neķēra. Taču laupītāju šajā brīdī bija ievērojis dzelzceļnieks Māriņš un, ko aizdomīgu nojaušot, uzsaucis svešajam, lai stāvot. Kaupēns Māriņu nošāva un aplaupīja. Cinisma paraugstunda bija Māriņa bēres, kurās ieradās arī slepkava, noklausījās mācītāja runu, Māriņa kolēģu un ģimenes atvadu vārdus. Veicot noziegumus, Kaupēns vienmēr rūpīgi maskējās — tērpās dubultdrēbēs, zem vienkāršas virskārtas pavelkot smalkākas drēbes, seju aizklāja ar masku. Pēc nozieguma izdarīšanas viņš droši brauca pretim ķērājiem uz velosipēda, un, tā kā dokumenti viņam bija kārtībā, nevienam nekādas aizdomas neradās.
Tēvs izdara pašnāvību
Aizturētā laupītāja biogrāfija bija vienkārša. Dzimis 1895. gada 2. novembrī Vecplatones pagastā kalpu Jāņa un Anlīzes ģimenē kā otrais bērns. Drīz pēc Alberta dzimšanas ģimene pārcēlās uz Svētes pagasta mājām “Pogu Lauki”. Uzaudzis Svētes pagastā, četrus gadus gājis pagastskolā, vēlāk Jelgavā pie pazīstamā meistara Bitnera mācījies tapsētāja un galdnieka amatu. Bitners, pie kā Kaupēns pirms apcietināšānas strādāja, paļāvies uz savu strādnieku, dažkārt uzticot pat veikala kasi. Dzelzceļnieks Treimanis, pie kura Kaupēns pēdējo mēnesi pirms apcietināšanas dzīvojis, slepkavu raksturoja kā klusu un pieklājīgu īrnieku, kurš bieži nenakšņojis mājās. 1916. gadā 21 gada vecumā viņu mobilizēja krievu armijā. 1919. gadā Alberts atbēga uz Latviju. Tā paša gada 17. decembrī ieskaitīts Latvijas armijas 11. Dobeles (toreiz Grobiņas) kājnieku pulkā seržanta pakāpē. Kad Kaupēnam 1920. gada sākumā piešķīra nedēļu ilgu atvaļinājumu, viņš dienestā vairs neatgriezās. 1920. gada 29. janvārī viņš izdarīja savu pirmo laupīšanu. Dienas vidū uz Jelgavas—Līvbērzes ceļa viņš aplaupīja Džūkstes pagasta iedzīvotāju Frici Osi, atņemot viņam 20 latu, zirgu un ragavas.
Daži laikraksti ziņoja, ka Kaupēna bandā darbojās arī viņa tēvs, taču, iespējams, tas neatbilst patiesībai. Dēla apcietināšanas laikā Jānim Kaupēnam bija 60 gadu, viņš bija kļuvis par atraitni un no Svētes pārcēlies uz dzīvi Ozolnieku pagastā. Pēdējo laupīšanu Kaupēns izdarījis 1926. gada 29. maijā, viņa tēvs tūlīt pēc tam mežā pakārās.
Tiesā arī Kaupēna māsu
Sešus gadus policija nespēja uziet pēdas cilvēkam, kurš nogalināja un laupīja, turklāt apcietināja viņu nejauši. “Kaupens dzīvojis Jelgavā, Zaļajā ielā, pie kāda tapsiera par strādnieku, bet nepierakstīts. Kontrolējot dzīvokļus, viņš atrasts kā meklēts dezertiers un tāpēc apcietināts.” Kad 1926. gada pavasarī policija Kaupēnu apcietināja, jau jūlija sākumā presē ziņoja, ka Daudzevas vilcienu aplaupījis nupat notvertais bandīts Kaupēns. 1927. gada 27. martā Jelgavā Virsnieku klubā sākās tiesas prāva, kas ilga līdz 3. aprīlim ik dienas. Kaupēna bandas pastrādāto noziegumu saraksts auga aizvien garāks, prāvā bija 304 liecinieki. (Aizsaulē traģiski aizgājušais advokāts Andris Grūtups savā grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis” šo prāvu smalki analizējis un aprakstījis.) Kaupēna tiesāšanai ar milzīgu interesi sekoja līdzi gan jelgavnieki, gan ar laikrakstu satrpniecību visa Latvija un pat prese citās valstīs. Pirmajās nedēļās jelgavnieki, kā savās slejās norādīja laikraksti, lielākoties visu vecumu “vājais dzimums” un nedaudz vīru, pie cietuma vārtiem gaidīja, kad uz tiesu vedīs nostāstiem apvīto bandītu Kaupēnu. Laikraksti medīja katru sīkāko ziņu un notikumu, kas saistījās ar laupītāju. Kā īpašs “saldais ēdiens” bulvārpresei bija Kaupēna “līgavu” Valijas (Kates) Valdmanes un Valijas Kleinbergas stāsti, laikrakstos nonāca arī abu jauno sieviešu fotogrāfijas.
1927. gada 6. aprīlī par 39 noziegumiem Ansim Kaupēnam un Voldemāram Piebalgam piesprieda augstāko soda mēru nāvessodu pakarot. Līdz ar viņiem tiesāja arī Jāni Vālodzi un Kaupēna māsu Aneti Bubelti.
Tiesā norādīja, ka laupītājs “atstāj pašiedomīga” cilvēka iespaidu. Kaupēna iedomību vēl vairāk uzkurināja lubu literatūra, kur aizrautīgi aprakstīja bandīta Kraupēna piedzīvojumus. 1927. gada 1. jūlijā Izglītības ministrijas sēnalu un neķītras literatūras apkarošanas komisija izveidoja pirmo kaitīgās literatūras sarakstu. Kā pirmā aizliegto grāmatu sarakstā minēta izdevniecības “Viļņi” izdotā “Bandīta Kraupēna noziegumi”, 1. — 40. burtnīca.
Kapavieta nav zināma
1927. gada 3. aprīlī beidzās tiesa, 6. aprīlī par 39 noziegumiem Ansim Kaupēnam un Voldemāram Piebalgam piesprieda augstāko soda mēru — nāvessodu pakarot. Valsts prezidents Gustavs Zemgals noraidīja apžēlošanu, bet kara ministrs ģenerālis Bangerskis apstiprināja galīgo lēmumu, un Jelgavas cietuma administrācija saņēma rīkojumu izpildīt nāvessodu. Naktī no 5. uz 6. maiju pulksten 2.40 ārsts dr. Bīskaps konstatēja nāves faktu. Soda izpildīšanas brīdī klāt bija mācītājs J. Ķullītis, prāvests K. Jasenas, prokurora biedrs G.Voitkus, Jelgavas apgabala tiesas sekretārs R. Mitelhofs, apriņķa priekšnieks J. Bičevskis un sprieduma izpildītājs — kāds Jelgavas miesnieks Sēja. Kaupēnu pakāra Vircavas meža masīva Ērmiķu priedēs Svētes pagastā, taču precīza viņa kapavieta nav zināma.
Par Kaupēna galvu izsolīto atlīdzību sadalīja visiem iesaistītajiem. Jelgavas kriminālpolicijas priekšnieks Virsiņš saņēma 1300 latu, krimināluzraugs Limbers tūkstoti, Cēsu apriņķa priekšnieks Anšmits 2000, mazākas naudassummas saņēma uzraugi, kārtībnieki, kuri piedalījās gūstīšanā.
Kaupēna mantojums
Noziedznieka romantizēšana un padarīšana gluži par varoni ietekmēja tā laika jaunatni. Valdība aizliegto grāmatu sarakstā iekļāva bandīta Kraupēna piedzīvojumu romānus — puišeļi un viegli ietekmējami jaunieši sajūsminājās un slepkavu uzskatīja par varoni. Vairākus gadus pēc Kaupēna tiesas traģiski notikumi neilgi pirms 1930. gada Ziemassvētkiem norisinājās Secē, “Jaunšļūku” mājās. Bija 18. decembra vakars, kad “Jaunšļūku” saimnieks pusmūža vīrs Andrejs Romanovskis, izdzirdot klauvējienus, ģērbies vienā apakšveļā, devās atvērt durvis. Durvīs stāvēja bijušais kalps Viktors Jonass, vēl tikai pirms divām nedēļām viņš bija pametis darbu “Jaunšļūkās”. Puisis lūdza naktsmājas — no rīta iešot uz Seces staciju, braukšot uz Jelgavu. Saimnieks ierādīja gultu, parunājās un devās savā istabā gulēt. “J. sekojis no pakaļas un raidījis tam mugurā šāvienu. Saimnieks apsviedies apkārt turēties pretī, bet, nākošo ložu ķerts, saļimis uz grīdas. Tad seko cinisks stāsts, kā nošāvis gultā uztrūkušos sievu, veco māti, desmitgadīgo saimnieka meitiņu Almu, kas bailēs slēpusies aiz vecāsmātes… Tad slepkava izvandījis skapi un saimnieka drēbes un nolaupījis 13 latu. Pēc padarīta nozieguma devies uz Daudzeses staciju un caur Jelgavu iebraucis Rīgā. Tur blandījies divas dienas. Divus Nagana revolverus iemetis Rīgas publiskā atejā un atgriezies Jaunjelgavā.” Viktors Jonass dzimis Krievijā, kur viņa vecāki pirms revolūcijas bijuši turīgi ļaudis. Uz Latviju pārnākuši pēc tam, kad īpašumi atņemti. Apmetušies uz dzīvi Jaunjelgavā, dzīvojuši trūcīgi. Viktors bijis Jonasu vienīgais dēls, domas par turības iegūšanu noziedzīgā ceļā viņu vajājušas ilgāku laiku. Viktors plānojis aplaupīt valsts bankas Jaunjelgavas nodaļu, Romanovsku kaimiņus un kādu ebreju. Tāpēc arī krājis naudu ieročiem. Viktors skolā gājis tikai trīs ziemas, gribējis kļūt par rakstnieku vai ķīmiķi. “Lasijis daudz, starp citu ari, Nicšes rakstus un Kaupenu. Nācis pie slēdziena, ka cilvēka dzīvībai nekādas vērtības nav.”
Izmantotie resursi: “Policijas Vēstnesis”, “Jēkabpils Vēstnesis”, “Latvis”, “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas”, “Latvijas Kareivis”. (Teksts rakstā izmantotajos citātos nav rediģēts. Saglabāts tā laika stils.)
