Aizkraukles novada svētkos piedalījās ap 70 skursteņslauķu no Latvijas un Igaunijas. Viņi devās arī svētku gājienā. Skursteņslauķu komandas priekšgalā soļoja leļļu teātra “Tims” pārstāvji, nesot miniatūru amata vīru.
Daudzi svētku laikā vēlējās pieskarties skursteņslauķa pogai, dažs to darīja pavisam kautrīgi — vai drīkst? Un ko gan vīrs melnajā uzvalkā teiks? Tomēr skursteņslauķi bija atsaucīgi, šķiet, vai katrs izjuta misiju padarīt kādu priecīgāku un laimīgāku. Viņi atļāva pieskarties mundiera pogām, tādas izvilka no kabatas, kā arī dalīja mākslinieka Jura Cepures darinātās koka veiksmes pogas, novēlot: “Tas jums! Laimei! Lai piepildās!” Pavisam melnie kungi izdalīja 300 veiksmes pogu. Dažs apkārtējiem dāvināja konfektes.
Uz jautājumu, vai savā starpā esat pazīstami, kāds uzrunātais viesis atbildēja: “Mēs visi, melnie vīri, esam pazīstami!”
“Kaut kur braucam katru gadu — tie, kas to vēlas, un kaut ko vietējiem iedzīvotājiem dalām vienmēr,” stāsta sertificēts skursteņslauķis Jānis Andersons. “Piedalāmies pilsētu svētkos, ejam gājienā.”
“Par skursteņslauķi strādāju četrus gadus, bet šādā pasākumā piedalos otro reizi. Ir interesanti satikties, aprunāties, pastāstīt kuriozākos gadījumus,” stāsta amata vīrs Ojārs Greivulis no Jelgavas. Lūgts pastāstīt kādus kuriozus, viņš tos atceras vienu pēc otra. “Attaisu lūku — pretī skatās žurkas acis,” viņš stāsta. “Viens no nesenākajiem gadījumiem — jumta lūka no ārpuses bija, taču no iekšpuses nebija izgriezts caurums un uz jumta tikt nevarēju. Sazinājos ar domi, teica — pagaidām neko nevaram izdarīt, nācās kāpt no ārpuses. Reiz iztīrīju skursteņa kāju, palika tikai kāda sauja ar sodrējiem. Saimnieks pēc tam piecpadsmit minūtes ņēmās ar putekļsūcēju, tas bija amizanti, bet labuma no tā nebija nekāda. Skurstenī parasti neko nevar atrast, bet ventilācijas skurstenī gan — no tā esmu izvilcis mopēdista ķiveri, stikla loksni un tukšu naudas maku.”
Igauņu skursteņslauķus varēja pazīt pēc īpašiem lakatiņiem ap kaklu. Uz tiem redzama Igaunijas skursteņslauķu brālības emblēma. Cilindrs dažādu valstu pārstāvjiem esot līdzīgs — sākotnēji tā nozīme bija pasargāt no akmeņiem un citiem priekšmetiem, kas var uzkrist uz galvas, kā arī cilindrā var ievietot nelielus instrumentus. Katrā valstī skursteņslauķu forma esot atšķirīga. “Piemēram, tik plata josta kā man ir Latvijā, Igaunijā un Somijā, bet citās valstīs tā ir šaurāka,” stāsta skursteņslauķis no Narvas un rāda — uz jostas lasāms Narvas nosaukums. Arī pogas raksturo Narvu.
Igors stāsta, ka par skursteņslauķi strādā vairāk nekā astoņus gadus un pērn ieguvis sertifikātu, kas apliecina — par skursteņslauķi viņš var strādāt arī citās valstīs. “Man ir ceturtā kategorija un drīzumā nokārtošu pārbaudījumus, lai iegūtu piekto kategoriju. Eksāmens ir grūts visās kategorijās — jāzina likumi, precīzi jāizpilda darbs, jāievēro drošības tehnika. Teikšu godīgi — ne visi eksāmenu var nokārtot ar pirmo reizi. Tā kā Igaunijā jau 25 gadus strādāju arī par ugunsdzēsēju, man ir pieredze šajā darbā, cilvēku glābšanā, zinu likumus un eksāmenu nokārtoju ar pirmo reizi.”
Viesis stāsta, ka skursteņslauķu saieti notiek arī citās valstīs, piemēram, viņš bijis Itālijā un citviet. Visi amata meistari kopā var sapulcēties pat vairākas reizes gadā, un tas esot aizraujoši. ◆
