Kad Trīne uz dzelzceļa stacijas perona ieraudzīja tuvojamies Jūli, viņa nespēja ticēt savām acīm. Draudzenes apģērbs liecināja, ka viņa pamatīgi izķemmējusi humpalu bodes. Raibas, ceļgalos ieplēstas pidžamas tipa bikses, cepure ar violetu rozi, ārzemju augstpapēžu kurpes un spieķis rokā krasi izcēla viņas stilu. “Tu dodies uz klaunu vai putnu atbaidītāju kastingu?” iedzēla Trīne.
Nesaprotot svešvārda nozīmi, Jūle lepni noskaidroja: “Dodos iekarot Rīgu!”
“Ak, žēlīgā debess! Karotāja atradusies! Nils un Andris jau sen mūsu galvaspilsētu ir iekarojuši. Tikai nav saprotams, kurš kuru ir integrējis vai asimilējis,” gribēdama izlikties gudrāka, svešvārdus bārstīja Trīne.
“Karā der visi līdzekļi! Visaugstākais pensionāru priekšnieks vārgā, aizsmakušā balsī aicina balsot par viņa partiju — tad visi Latvijas pensionāri Rīgā varēšot braukāt bez maksas. Mēs abas tad izbraukāsim metropoli visos virzienos, pat kā vecos laikos trīs kapeikas nebūs jāmaksā,” sapņoja Jūle.
“Izskatās, ka tu atgriezusies vecumā, kad tic pasakām. Ko tavs priekšnieks mūsu labā izdarījis? Kas nekait saņemt deputāta algu un pensiju? Viņam sen pienācis laiks ar n-tās pakāpes mazbērniem spēlēties smiltiņās un atbrīvot vietu jauniem cilvēkiem, kurus vēl nav apciemojusi skleroze,” bija kategoriska Trīne.
“Viņš nav vienīgais no vecās gvardes,” protestēja Jūle. “Daudzi viņa vienaudži, redzams, grib nodrošināt saviem pēcnācējiem bezrūpīgu nākotni, tāpēc, ar zobiem un nagiem ieķērušies, turas savos krēslos.”
“Jā, sēžot ienesīgos krēslos un apsūnojot, daudziem ir zudusi laika sajūta, viņi kļuvuši līdzīgi tiem padomju laika bosiem, par kuriem paši savulaik jaunībā smējās uzticamu draugu kompānijā. Tā ir, kad zūd atmiņa,” secināja Trīne.
“Saki, par ko tomēr balsot? Arī šoreiz deputātu godā grib būt tādi veči, kuriem Pēteris paradīzes dārzā jau atzīmē kavējumus. Ko tu domā par to, ka sarakstos ir vienas ģimenes divi cilvēki? Vai mums ir cilvēku trūkums un viņi ir neaizvietojami?” jautāja Jūle.
“Kam tev galva uz pleciem? Pakustini pelēko vielu, padomā. Ar vēsu prātu jāizlemj, kuriem vilkt pāri treknu svītru, lai balsu skaitītāji to varētu saredzēt, jo arī tur daži ir pārāk ilgi aizsēdējušies. Zilus brīnumus gan nākotnē negaidi — ceptas paipalas no debesīm nekritīs, tāpat vien knapināsies no savas pensijas,” teica Trīne.
Vēlētāju vārdos ieklausījās Silvestrs
