Vecais Jēkabs steigā ieklupa veikalā un, ieraudzījis kaimiņieni Mildu, aizelsies iesaucās: “Mildiņ! Mildiņ! Vai, vai!”
Mildiņa aši deva pretī: “Ak, tagad tu esi parādījies! Nez kur ta’ visu laiku bēguļoji, ka neredzēju! Notrūcies biji? Kas es tev — banka, ko domājies! Godu prast vajadzēja!”
“Pagaid…” mēģināja iebilst Jēkabs, bet velti.
“Es jau pusgadu gaidu! Tu vairs nezini, kur es dzīvoju? Būs jāsauc izsitēji vai parādu piedzinēji, vai kā viņus tur sauc!”
“Klausies…”
“Es jau līdz riebumam esmu atklausījusies tavu mazdēlu bum-bum mūziku tik skaļu, ka man pagalmā liepai birst lapas nost un dārzā vīst puķes! Un tavi mazdēli kā kumeļi skrien pār manu teritoriju! Vajadzēs ziņot pašvaldības policistam!”
Šajā brīdī žestikulējot, Mildiņai rokassomiņa aizlidoja pa gaisu un iekrita preču plauktā. Kamēr nu viņa savāca bēgli, Jēkabs varēja vēstīt savu sakāmo: “Skrien nu, Mildiņ! Tava māja deg!”
*** *** ***
Mazdēls: “Vecotēv, kāpēc latviešiem nav laba humora žurnāla?”
Vectēvs: “Dēliņ, latviešu resnvēderi negrib, ka par viņiem smejas.”
*** *** ***
Vectēvs: “Tev, dēliņ, tagad būs jāmācās skaitīt!”
Mazdēls: “Kāpēc?”
Vectēvs: “Tavai māmiņai ir piedzimuši trīnīši.”
Guntis Gailītis
Priekšnieks vietniekam:
— Tev patīk silts šņabis?
— Nē.
— Un sasvīdušas dāmas?
— Protams, nē!
— Forši, atvaļinājums būs ziemā!
***
— Kas jāzina studentam?
— Viss!
— Kas jāzina laborantam?
— Gandrīz viss tas pats, kas studentam.
— Un aspirantam?
— Tas, kurā grāmatā atrast to, kas jāzina studentam.
— Un docentam?
— Kur atrast šo grāmatu.
— Un kas tad jāzina profesoram?
— Kur atrast docentu. ◆
