Vietalvietis Guntars Liedeskrastiņš šajās dienās svinēja 45 gadu jubileju. Trīs meitu tētis šomēnes sagaidīja ceturto mazbērniņu un saņēma komplimentu — nesolīdi jauns vectētiņš.
Kur sauc, tur spēlē
Guntara uzvārds zināms tiem, kuri bijuši kādā ballē vai pasākumā, kur muzicējis vietalvietis. Muzikantu blice bijusi dažāda, bet pēdējā laikā biežāk iznāk spēlēt kopā ar vecāko meitu Sintiju. Duetā ar tēti viņa spēlē un dzied jau apmēram no 13 gadu vecuma.
— Tā iznāca, ka basģitārists un mana māsīca, kura spēlēja taustiņinstrumentus, apprecējās, viņiem piedzima bērniņš un vairs nebija laika braukāt apkārt. Vajadzēja spēlēt, un aicināju Sintiju. Pats spēlēju ģitāru, nedaudz saksofonu un dziedu. Būts daudzviet Latvijā. Pēdējā laikā gan ievēroju, ka balles ir mazāk apmeklētas. Kad nav cilvēku, man arī nepatīk spēlēt. Tad labāk kādā privātā pasākumā, kur ir sava kompānija un cilvēki lustīgi. Kas mūs zina, aicina atkal un rodas jauni piedāvājumi. Mans repertuārs nav būtiski mainījies, un vairāk iepatikušās “Apvedceļa” dziesmas. Ir pasākumi, kur vienu un to pašu dziesmu prasa spēlēt neskaitāmas reizes, — stāsta Guntars.
Visas trīs meitas beigušas mūzikas skolu. Sintija apguva vijoles, Agnese saksofona, bet Laura flautas spēli. Abas jaunākās ar mūziku tagad nodarbojas mazāk, bet gluži novārtā tā atstāta nav. Savukārt mamma Anželika šajā muzikālajā ģimenē ir lielais atbalsts, kura sapoš savējos un raugās, lai viss ir kārtībā. Arī viņai drīzumā tāda pati jubileja kā vīram.
— Savulaik arī pats mācījos mūzikas skolā un spēlēju vijoli, bet nepabeidzu. Tagad to nožēloju, jo uzskatu, ka muzikālā izglītība ir vērtība. Arī Sintija savulaik gluži vai pieraudāja vijoli, ka negrib turpināt mācīties, bet pierunājām pabeigt, — saka Guntars.
Liedeskrastiņi ir lieli dziedātāji arī pašu ģimenes svētkos. Ja arī iepriekš nav domāts, vismaz ģitāru tik un tā iznāk paņemt rokās un dziedāšana iet vaļā kaut līdz rītam. Vietalvietim ir vairākas iecienītākās dziesmas, un viena no tām — daudziem zināmā “Dzeltenie aizkari”. Agrāk jubilejas kā daudziem svinētas daudz kuplākā pulkā, bet tagad visi kļuvuši rāmāki. Tomēr kopā sanākt savējiem patīk, un Anželika allaž parūpējas par bagātīgi klātu galdu.
Par darbu svešumā nedomā
Guntars ar ģimeni saimnieko vecvecāku mājās Vietalvas pagastā, kur pats arī uzaudzis. Pēc skološanās un darba sākšanas zinājis, ka apņems saimnieci un dzīvos lauku mājā. Iepriekš 20 gadus nostrādājis Vietalvas karjera uzņēmumā par virpotāju, bet, mainoties situācijai, arī nodarbošanās bija jāmaina. Tagad viņš ir gan kurinātājs uzņēmumā, kas darbojas turpat Vietalvas karjerā, gan strādā Kalsnavas pagasta komunālajā saimniecībā. Tāda šobrīd ir lauku realitāte — dzīvo savā viensētā, bet darbs lielākoties jāmeklē citur. Lai arī šķiet, ka diez ko neatmaksājas, tomēr lopu kūts gluži tukša saimniecībā nav. Dzīvojot laukos, ir tik ierasts pašiem sagādāt savus produktus, lai mazāk jāpērk veikalā.
Saimnieks spriež, ka vēl kāds vīrietis mājās noderētu, jo darbs dzen darbu, bet jāiztiek, kā ir, jo meitas ar ģimenēm dzīvo citur. Meiteņu pulciņu ģimenē gan papildinājuši arī mazdēli, un Guntars smej, ka futbola komanda jau veidojas. Vectētiņš viņiem jau sagatavojis arī makšķeres. Makšķerēšana vietalvietim ir labākā atpūta, tikai nodarboties ar to vairāk iznāk ziemā. Arī meitenes labprāt pievienojas un aizvilināt projām no dīķa var vien tad, ja teic, ka sliekas beigušās…
Arī Laura ar ģimeni izvēlējušies dzīvot Vietalvā un iegādājušies īpašumu netālu no vecāku mājām. Sintija dzīvo Koknesē, bet Agnese gan šobrīd mīt Anglijā. Arī Guntars neilgi pastrādājis Īrijā. Veicies labi, tomēr mājas un ģimene prasīja lielāku uzmanību, un atgriezies. Tagad gan par strādāšanu svešās zemēs nedomā. ◆
