“Mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders,” saka pensionētā skolotāja Vija Gerharde. Tajā ir visas krāsas līdz pat bezcerīgi melnajai, taču viņa allaž ir palikusi stipra. Bezgala gudra, inteliģenta, skolotājas paraugs — tāda viņa man šķita jau tad, kad bija arī mana skolotāja. Atzīšos, ka šī saruna lika man ieraudzīt viņā vēl vairāk apbrīnojamā. Arī kad beigās viņa nosaka: “Jāskrien, citādi nokavēšu svētu brīdi — šodien taču hokeja čempionāta fināls!”
No gudras dzimtas
— Kā iesākās jūsu darba gaitas?
— Četrus gadus nostrādāju Gaujienas vidusskolā, mācīju fiziku, rasēšanu un astronomiju, kas bija mana aizraušanās jau kopš 7. klases. Vecākais dēls Viktors bija mazs, šķīros no pirmā vīra, un man bija daudz grūtību. Tad Apes vakara vidusskolā vajadzēja skolotāju, pārcēlos turp, jo varēju dzīvot līdzās māsai. Viņas dēls Aldis bija mazliet jaunāks par manu Viktoru, pieskatījām viena otras bērnu, un man tas bija ļoti izdevīgi. Vienu brīdi man iedeva mācīt fiziku krievu plūsmā, to darīju bilingvāli, jo visi Apes krievi runāja latviski.
Vēlāk piedāvāja Liepnas vidusskolā būt par matemātikas skolotāju, tad nāca jauns izaicinājums — mācīt fiziku visās vidusskolas klasēs. Liepnā piedzima vidējais dēls Sandis. Vēlāk, kad bija tāda iespēja, izvēlējos tomēr mācīt matemātiku, jo uzskatīju, ka fizika ir tāda vīrišķīga joma. Mēs ģimenē visi gan esam bijuši tādi ļoti tehniski un zinoši.
— Kāda bija jūsu ģimene?
— Vecākiem bijām seši bērni, esmu piektā ģimenē. Man ir viena māsa un četri brāļi. Manam tēvam tolaik bija kuļmašīna un lokomotīve, savukārt mamma bija mācīta un prasmīga šuvēja, no kuras esmu mācījusies.
Visi bērni bijām gudri, piemēram, vecākais brālis jau tolaik ierīkoja elektrību Trapenes centrā, tā bija no sešiem rītā līdz pusnaktij. 1943. gada rudenī viņu paņēma leģionā. Pēc gada arī otru brāli Gunāru iesauca leģionā, viņš dienēja 15. divīzijā un karoja Vācijā. Tur arī padevās, sākumā bija gūstekņu nometnē, tad apprecējās un palika šajā valstī. Šurp viņš neatbrauca, bet biju pie viņa 2002. gadā, viņš dzīvoja ļoti turīgi. Brālis nomira 2013. gada vasarā.
— Kā jūsu dzīvi ietekmēja fakts, ka divi brāļi bija leģionā?
— Padomju gados čeka visu zināja. Mana māsa bija pasta priekšniece, un viņai bija jāziņo par visiem, kuri sarakstās ar ārzemēm. Ar brāli sarakstījās māsa, bet par sevi, protams, viņa neziņoja. Skolā bija tāds gadījums: 1963. gadā Prāgā bija sacelšanās, tā sauktais Prāgas pavasaris, kur čehi protestēja pret krieviem, un manas audzināmās 8. klases skolēns bija klausījies radio “Amerikas balsi” un sarakstījis lapiņas ar tekstu: lai krievi vācas uz savu Krieviju! Viņš tās izkaisīja uz ceļa un skolā, atstāja autoostā. Ātri atrada, kurš vainīgs, un direktors, būdams uzticīgs partijnieks, ziņoja čekai. Skolas vadība raksturoja mani kā labu skolotāju, un beigās saņēmu rājienu uz gadu par to, ka nezinu, ka mani skolēni klausās “Amerikas balsi”.
Svarīgi principi, nevis karjera
— Kā nokļuvāt Secē?
— Liepnā par mācību pārzini sāka strādāt Andris Strazds, viņa sieva Ligita bija pionieru vadītāja. Viņu dēls bija viena vecuma ar manu jaunāko dēlu Jāni, mēs sadraudzējāmies. Vēlāk Strazdi atnāca uz Seci, kur viņš sāka strādāt par skolas direktoru. Viņi uzaicināja mani ciemos, izvadāja pa Daugavmalu, tolaik viņi bija nopirkuši mājas “Kuriņas” Daugavas krastā. Man te iepatikās, un Strazds aicināja Secē strādāt par fizikas un matemātikas skolotāju un uzņemties mācību pārzines darbu.
— Jūs nekad neesat bijusi partijā?
— Neesmu. Lielākā daļa cilvēku partijā stājās karjeras pēc, bet es nebiju gatava to darīt, jo nespēju iet pret savu pārliecību. Kad Strazds pārgāja citā darbā, pusgadu Secē biju direktora pienākumu izpildītāja. Piezvana rajona izglītības nodaļas vadītāja un saka: “Ziniet, nevarēsim jūs apstiprināt par direktori, jo neesat partijas biedre.” Es nemaz netaisījos kļūt par direktori, jo esmu ļoti nesaimnieciska. Taču kā mācību pārzinei man bija daudz ideju, stipri izvirzījos, visi mani zināja un kolēģi no citām skolām brauca mācīties manu pieredzi. Metodiskā kabineta vadītāja Vija Rudiņa, sākot darbu Rīgā, bija ieteikusi: Gerhardi vajagot likt viņas vietā, jo viņa ir ļoti kompetenta. Sava bezpartijiskuma dēļ arī tur tomēr nederēju…
— Toties Tautas frontes laikā bijāt priekšgalā.
— Tur metos iekšā ar visu sparu, jo tā bija mana ideja, mana pārliecība. Ja man darbs ir pa kaulam un pa prātam, atdodu tam visu. Taču esmu pārliecināta, ka saimnieciskās lietās nelīdzētu ne mana sirds, ne kauls. Es galā netiktu! (Iesmejas.) Esmu garīga darba darītāja.
“Āķis” uz vēsturi
— Kā, būdama matemātiķe, pievērsāties vēstures pētīšanai?
— Seces pamatskolā nebija vēsturnieka, un direktors Andris Lemešonoks man uzticēja mācīt vēsturi. Izaicinājumu pieņēmu. Programmā bija rakstīts, ka Latvijas vēsture jāmāca kontekstā ar sava novada un pagasta vēsturi. Ja sausi stāstīšu skolēnam, ka agrārreformas laikā deva 10 hektārus zemes jaunsaimniecības veidošanai vai ka kokmateriāli bija pieņemamā cenā, viņš īsti neuztvers, bet, ja pastāstu, ka secietim Jūlijam Blūmam bija savs kaļķu ceplis, tad kaut kas atmiņā paliek. Tā pamazām sāku pētīt, kas Secē noticis.
— Kā sākāt interesēties par Staburagu?
— Pārcēlos dzīvot uz Staburagu un tad izlasīju teikumu, ka vācieši kara laikā parkā nozāģējuši visus kokus. Domāju, ka runa ir par šo Vīgantes parka daļu, un sāku pētīt, kā tas var būt, jo te aizvien aug simtiem gadu veci koki? Tāpat uzzināju, ka te augušas 29 vietējo un vairāk nekā 50 ievesto augu sugas. Sāku visu to pētīt, manās rokās nonāca Apsolona zīmētais Vīgantes muižas plāns, kurš tapa pēc Alberta Ozola norādījumiem, un gribēju visus objektus atrast. Piekrastē uzgāju liepas celmu, tam saskaitīju 135 gadu kārtas, bet to bija vēl vairāk. Man tā gribējās, lai tā būtu Lielā liepa no “Staburaga bērniem”! Tā laika rakstos atradu teikumu: “Ja nostājos ar seju pret veco estrādi, tieši aiz muguras aug Lielā liepa”. Bet kur rakstītājs stāvēja? Tad parunāju ar staburadzieti Skaidrīti Kubliņu, un viņa atklāja: viņas vīrs 11 gadu vecumā esot nofotografējies Lielās liepas izdegušajā dobumā. Viņa atnesa fotogrāfiju, un tajā bija redzams orientieris — Dainas skulptūra uz estrādes pusloka. Tā bija Lielā liepa!
Tagad top jau trešā manu pētījumu grāmatiņa, taču nepretendēju uz nezin kādu zinātnisko pētījumu statusu, tās drīzāk ir manas dienasgrāmatas.
Staigāt mācās no jauna
— Jūs arī pēc pārslimota insulta esat saglabājusi pārsteidzoši asu prātu. Kas notika tajā 2009. gadā?
— Pārdzīvoju smagu insultu. Nezināju, ka man ir augsts asinsspiediens, jo visu mūžu tas bijis zems. Kurināju apkures katlu, piecēlos, un tas notika — atsitos pret durvju stenderi. Sapratu, ka nav kaut kas kārtībā, zvanīju dēlam, bet nesapratām, ka tas ir insults. Tikai otrā dienā mani nosūtīja uz slimnīcu, tur konstatēja četru kubikcentimetru asins izplūdumu galvas jušanas un kustību centros. Mani sāka ārstēt, bet sekoja krampji, koma, paralīze… Atmodos reanimācijā, pie gultas sēdēja daktere, uzdeva jautājumus, bet es visu zināju, jo ar prātu man viss bija kārtībā. Sekoja ārstēšana, rehabilitācijas kurss, medmāsas teica: “Ak tu nabadziņš!” Biju drausmīgā situācijā, bet daktere Gavare ir malacis! Fizioterapeite Aija Vītola man iemācīja staigāt, lika vingrot, un es cītīgi visu darīju, visu iemācījos no jauna.
Jānis paņēma mani pie sevis. Tuvojās Ziemassvētki, bet viesistabā nevarēja eglīti likt, jo tur biju es. Ziemassvētki nebija labākais laiks, lai tādu nevarīgu cilvēku izdzītu no mājas. Drīkstēju palikt, un eglītei vieta atradās. Pēc Ziemassvētkiem Jānis pārveda mani uz Staburaga dzīvokli un visu laiku man ļoti daudz palīdzēja. Kādu laiku mani aprūpēja Jolanta Lakša, esmu viņai ļoti pateicīga.
“Mamm, gaidi mani…”
— Jums bija trīs dēli, tagad ir tikai viens…
— Tāpat man bija divi vīri, un tagad vairs nav neviena. Vecākais dēls Viktors “sadega”. Viņš bija ģeniāls, ļoti gudrs cilvēks. Beidza Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un kāds profesors izlaidumā teica, ka nav redzējis tik gudru studentu. Viktors strādāja Apē, divus gadus Aizkrauklē bija mācību pārzinis. Tad dzīvoja Rīgā, kopā ar draugiem sāka dzert. Viktors nebija precējies. Pēdējos gadus viņš strādāja Dzērbenes vidusskolā. 2002. gadā pēc atkārtotām lēkmēm un smagas depresijas viņš izdarīja pašnāvību. Noslīcinājās. 45 gadu vecumā viņš izlēma aiziet no dzīves…
Pirms tam zaudēju Sandi… Man bija tikai “cietā” mācību pārzines alga, viena audzināju trīs dēlus, un mums neklājās viegli. Sandis mācījās tehnikumā, jo sovhozs maksāja stipendiju. Viņam neveicās angļu valoda, ko tik viņš nedarīja, lai saņemtu sekmīgu atzīmi un saglabātu stipendiju, pat skolotājai kabinetu remontēja. Viņš gribēja doties uz Kandavu un mācīties kopā ar skolasbiedru Gunti par elektriķi. Atrunāju un vēlāk to daudzkārt nožēloju. Guntis vēlāk dienēja tepat Rīgā, varbūt arī Sandis tiktu…Viņu iesauca sapieros, un viņš nokļuva Ovručā, Ukrainā. Sapieru rota pēc lielā pārbrauciena vakarā sadzina boksos mašīnas — milzīgus pašizgāzējus. Sanda mašīna bija otrā. Kā jau tas “ģedovščinā” notika, pirmās mašīnas vadītājs to bija licis iedzīt jauniņajam. Viņš atstāja ātruma pārslēgu atpakaļgaitā. No rīta Sandis bija noliecies pie savas mašīnas pārsega, kad priekšējo iedarbināja… Vēlāk tribunālā teica, ka šādas pavēles nebija. Sandis kādu brīdi vēl bija pie dzīvības, viņš mira lazaretē…
1984. gada jaungadā viņš bija atvaļinājumā, un tā bija pēdējā reize, kad redzēju dēlu dzīvu. Sandis aizgāja bojā 14. aprīlī. Togad rudenī, 9. novembrī, viņam vajadzēja nākt mājās no armijas. 8. novembrī noplēsu sienas kalendāra lapiņu, un tur Sandis savā rokrakstā uzrakstījis: “Mamm, ar šo dienu vari sākt gaidīt mani mājās…” (Nespēj valdīt asaras. Brīdi valda klusums.)
— Jānis jums ir labs dēls?
— Ļoti! Man bija jau 38 gadi, kad Jānis piedzima. Sandim tad bija seši, Viktoram — 15 gadu. Otrais vīrs Gunārs dzēra, kaimiņiene teica: “Vai tev, Vija, vajag vēl trešo bērnu?” Man bija smags plaušu karsonis, bet izlēmu, ka dēlam jāpiedzimst. Nu man viņš ir tikai viens. Arī no savas ģimenes esmu palikusi viena.
Taču man vēl ir turpinājums — mazbērni Linda un Toms, nesen piedzima arī mana mazmazmeitiņa Reičela. Toms ir ļoti jauks, iebrauc ciemos un interesējas par visu, ko rakstu. Linda ir brīnišķīga, viņa pret mani ļoti jauki izturas un līdz ar meitiņas piedzimšanu kļuvusi ļoti sievišķīga, mierīga. Bijām ar Jāni slimnīcā, kad Reičela piedzima, arī uz mēneša jubileju un Lindas dzimšanas dienu, mazo izauklējām. Brīnišķīga meitenīte. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1933. gada
27. decembrī Trapenē, toreizējā Valkas apriņķī.
◆ Trapenes pamatskolā un Gaujienas vidusskolā mācījusies vienā klasē ar dzejnieku Ojāru Vācieti. Abas skolas beigusi kā teicamniece.
◆ 1956. gadā beigusi Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļu.
◆ Strādājusi par skolotāju Gaujienā, Apē un Liepnā.
◆ No 1976. līdz 2002. gadam Seces pamatskolā 12 gadus bija mācību pārzine, tad skolotāja.
◆ Grāmatas “Sece. Sēļu zeme Daugavas ielokā” (2008. gads) autore. Apkopojusi savas dzīves memuārus dienasgrāmatās “Tālo dienu atblāzma”, “Dzīves līkločos” un “Seces laiks”.
◆ Kopš 2010. gada dzīvo Staburaga pagastā un uzrakstījusi divas daļas grāmatai “Vīgantes stāsti”.
◆ Ģimene: dēls Jānis (44 gadi), mazbērni Linda un Toms, mazmazmeita Reičela.
