“Ješka, kāda ir tava ēdienkarte?” satiekot veco draugu, jautāja Frīdis.
“Tu kaut ko stulbāku nevarēji pajautāt?” aizsvilās Ješka. “Vai tava, veca pensionāra, ēdienkarte atšķiras no manējās? Bagāts jūties tikai pensijas dienā pie bankomāta, bet tas jāsadala trīsdesmit dienām.”
“Bet kādu gaļas šķēli tu dažreiz notiesā?” nerimās Frīdis.
“Jā, gadās tādas reizes. Protams, es neskatos uz tiem gaļas izstrādājumiem, kuru cena ir ar divciparu skaitli. To redzot, strauji kāpj asinsspiediens, bet pilnīgs gaļas trūkums organismā izraisa mazasinību,” secināja Ješka.
“Izskatās, tu esi bagāts cilvēks, ja vari ēst gaļu, bet Saeimas deputāti ir tik nabadzīgi, ka vairumā ir kļuvuši veģetārieši,” teica Frīdis.
“Par kādu nabadzību tu runā — materiālo vai garīgo? Apžēliņ! Vai viņi sev samazināja algas? Runā taču, ka pie mums labklājība strauji pieaug. Ēdot tikai zālīti, viņiem, nabadziņiem, izaugs garas ausis,” bija neizpratnē Ješka.
“Veģetārisms dzīvnieku mīlestības vārdā! Vai tas neskan lepni? Padomā, kā viņi varētu atļauties ēst gaļu pēc tam, kad aizliedza cirkā izmantot dzīvniekus, jo pret tiem tur izturoties varmācīgi? Lai tiktu pie ceptas gaļas gabala, dzīvnieks, es atvainojos, taču jānomušī. Tas taču ir barbarisms, drūmie viduslaiki! Deputāti, humānisma pārpilni, to nevar pieļaut,” runāja Frīdis.
“Beidz vāvuļot! Manas smadzeņu rievas ir saglabājušas informāciju, ka šīs pašas gudrās galvas pirms dažiem gadiem pieņēma kādai lopkautuvei izdevīgu likumu par īpašu lopu slaktēšanu, lai iegūtu košera gaļu. Kas toreiz darbojās — humānisms vai lobijs?” sāka iesilt Ješka.
“Kas ir cirks bez dzīvniekiem? Nekas. Gan jau tā teritoriju kāds ir nolūkojis. Turpmāk jāsamierinās tikai ar klaunādi no Jēkaba ielas. Bet augstā nama ēdienkartē gan gribētos ielūkoties — vai visi gaļas ēdieni ir pazuduši?” sapņaini bilda Frīdis.
Draugu sarunā ieklausījās Silvestrs
