Tagad saprotu, kāpēc man patīk ziema. Tu sēdi mājā siltumā, skaties televīzijas šovus vai seriālus, bet ārā viss balts, skaists un līdzens. Un domas arī šķiet apklātas ar baltu seģeni. Tiesa, pēdējos gados gan par šādu skaistumu sanāk priecāties īsāku laiku. Taču, vienalga, nav jādomā, kas apstrādās dārzu, nav arī jāšausminās par nezālēm, kuras aug tādā ātrumā, it kā tavs niknākais ienaidnieks tām būtu uzkaisījis minerālmēslus. Vislielākais trakums, ka pēdējā laikā nevar saprast, kad ko likt zemītē. Jau kuro gadu esmu pārliecinājusies, ka pasivitāte zemes darbos nav nekāds netikums, bet drīzāk gan priekšrocība. Kaimiņš pat — sasēja tomātus uz palodzes jau agrā pavasarī, gribēdams palielīties ar savu čaklumu, ka tik lekni izauguši, pirms divām nedēļām iestādīja tos siltumnīcā. Kas no tā iznāca? Čiks! Visi nosala. Viņš jau jāsūdz Eiropas tiesā, ka tik nežēlīgi izturas pret augiem. Ja jau bija tik gudrs, varēja nedēļu padzīvot siltumnīcā un pakurināt ugunskuru. Tā ir, ja gudrību nesmeļas latviešu gara mantās. Tad zinātu sakāmvārda “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” nozīmi. Bet man siltumnīca vēl nav pat uzslieta. Gan jau līdz Jāņiem paspēšu.
