Medības, mūzika, aktīvā atpūta, kalni un slēpošana — uzņēmējam koknesietim Jānim Liepiņam ir daudz vaļasprieku. Par slēpošanu, ar ko aizraujas jau daudzus gadus, viņš teic tā: šis process ļauj uz dzīvi paraudzīties citādi — vieglāk un vienkāršāk. “Nezinu, cik ilgi to darīšu, iesaka jau paskatīties pasē, pievērst uzmanību personas kodam, taču pagaidām ar to viss ir kārtībā, ceru, ka tuvākos desmit gadus vēl slēpošu.” Ja ieskatītos Jāņa pasē, tad personas kods atklātu, ka 23. maijā viņš atzīmēs
59. dzimšanas dienu. “Pamatīgāk svinam apaļās dzimšanas dienas, citas atzīmējam, tāpat ciemos atnāk kaimiņi, draugi neaizmirst.”
Slinkot neatļāva
— Aizkraukles pusē liela daļa cilvēku ir ienācēji, pilsēta jauna, un tajā saplūda ļaudis no visas Latvijas. Arī jūs esat ienācējs?
— Līdz 1984. gadam biju īsts aizkrauklietis, mamma ir no Aizkraukles pagasta, tēvs no Vecbebriem. Agrā bērnībā, līdz kādai ceturtajai klasei, dzīvojām Aizkraukles pagastā, mājā, kurā darbojās Aizkraukles astoņgadīgā skola, vēlāk bērnudārzs. Vietā, kur tagad ir pagasta kultūras nama estrāde, bija stadions, futbola laukums, arī Jāņus tur svinējām, visa dzīve tur kūsāja, puspagasts pie mums brauca svinēt Jāņus. Mans tētis bija skolotājs, skolotājas Kāgane, Sirmace, Lāce, Kalvāne, Umbrovska — visi dzīvojām kaimiņos un kopā tusējām. Mums tur bija sava republika, apkārtējās mājās daudz bērnu, tur pavadīta ļoti skaista bērnība. Vēlāk pārnācām uz pilsētu, mamma te dzīvo joprojām. Martā nosvinējām viņas 90. jubileju. Dzīvojot pagastā, mācījos 1. vidusskolā, uz skolu apmēram četrus kilometrus gājām kājām, bija interesanti, iestaigāta taciņa gar autoostu, tirgu, caur mežu. Tie bija forši laiki.
— Vecāki jūs stingri audzināja?
— No mazām dienām bija jāstrādā, neatļāva līferēt. Skolas laikā dārzniecībā strādāju, pieradināja mani pie zemes darbiem. Savā ziņā dzīvi sasaistīt ar to arī iznāca, ieguvu inženiera mehāniķa profesiju. Nevienam jau strādāt vasarās negribējās, bet neko darīt, turklāt tas no mazām dienām radināja pie darba. Bija tās trakās biešu vagas, gurķu, sīpolu novākšana. Vasarā dārzniecībā strādājot, nopelnīju pirmo divriteni. Pagastā dzīvojot, vecāki iekopa arī dārziņu, māsa vieglāk tika cauri, es, kā jau vecākais, vairāk tur dabūju šiverēt. Kamēr puikas spēlē futeni, man dārzā jāstrādā. Bet tas viss vajadzīgs, žēl, ka pašu bērni nevarēja pilnvērtīgi tādu pieredzi izbaudīt. Viņi arī izvēlējušies citu ceļu. Mūsu ģimenē vienmēr būtiska bijusi izglītība, šo savu uzskatu, ka izglītība ir pamatu pamats, esmu spējis nodot saviem bērniem, viņi ieguva labas un kvalitatīvas zināšanas augstkolās Latvijā. Dēls ir arhitekts, dzīvo un strādā Amerikā. Visu laiku darbojās savā profesijā, bet pēdējos trīs gadus strādā kompānijā, kas nodarbojas ar katastrofu seku likvidēšanu, dēls ir atbildīgs par darba drošību uzņēmumā. Domāju, ka viņš kādreiz atgriezīsies Latvijā. Meita ar ģimeni dzīvo Vācijā, Bavārijā. Mēģinām divreiz gadā aizbraukt ciemos. Arī viņi, cik iespējams, atbrauc.
Gribu redzēt rezultātu!
— Piederat Aizkraukles novada uzņēmēju saimei. Kad pievērsāties uzņēmējdarbībai?
— Pēc augstskolas absolvēšanas astoņdesmito gadu vidū strādāju MRS par inženieri, privātā biznesa sektorā sāku darboties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Uzņēmumu “LM tehnika” izveidoju pirms vairāk nekā divām desmitgadēm, šogad septembrī firmai būs 22 gadi, bet nezinu, vai būs trīsdemitā jubileja. Pagaidām šķiet, ka esmu noguris, apnicis cīnīties ar negācijām, un jaunā biznesā iekšā nemetīšos. Sākumā biju liels patriots, bet tad sapratu, ka tā nauda, ko mēs vaiga sviedros nopelnām un nomaksājam nodokļos, iekrīt dziļā bedrē. Kaut kas te ir nogājis greizi. Latvija ir mana zeme visādā ziņā, taču vairs neizslēdzu iespēju kādreiz nākotnē dzīvot citā valstī. Agrāk tādas domas nebija, bet kaut kā pesimistiski pēdējā laikā esmu sācis domāt par savu Latviju.
— Šīs pesimistiskās sajūtas un pārdomas raisa…
— …daudzi faktori. Mēs strādājam, maksājam nodokļus, bet kas ir izdarīts? Kādi bijām, tādi esam. Ja redzētu, ka kļūst labāk, tad jau nebūtu žēl. Bet maksā, maksā, maksā, un — nekā! Kaut kas jau uz priekšu ir gājis, bet šajā laikā būtu vajadzējis izdarīt daudz vairāk. Valsts sākas ar ceļiem, tā ir mūsu vizītkarte, un kāda tā ir? Ironizējot var teikt, ka, pateicoties valdībai, kas atbildīga par sliktajiem ceļiem, mūsu autoservisam ir, ko darīt. Valdība mūs lobē! Gribētu, lai mūsu valstī varētu redzēt nodokļu maksātāju naudas izlietojumu sakārtotā infrastruktūrā, izglītības, veselības nozarē utt. Polija ir mazā Ķīna, tur viss notiek, ceļi perfekti, visu paši ražo, viss viņiem ir. Kāpēc mēs Latvijā to nevaram izdarīt? Arī Igaunijā un Lietuvā klājas labāk. Nodokļu vide man kā uzņēmējam te ir nedroša, jo neparedzama. Kas notiks, kad palielinās akcīzes nodokli degvielai… Jāatzīst, ka arī kolēģiem uzņēmējiem nav optimistiskākais noskaņojums. Kādreiz, vēl pilsētas mēra Viļņa Plūmes laikā, mēs, pulciņš uzņēmēju, bieži sanācām kopā, pārrunājām svarīgās lietas, bet tagad viss kaut kā mainījies. Aizgājis pašplūsmā, pārtrūkusi komunikācija ar pilsētas vadību, žēl. Arī mūsu pilsētā gribētos redzēt lielāku izaugsmi un attīstību.
Instrumentus
gatavoja paši
— Kad pirmo reizi pirms deviņiem gadiem tikāmies nelielā sarunā, tā bija par mūziku. Pastāstiet par šo savu vaļasprieku!
— Ļoti svarīgas manā dzīvē ir mūzika un medības. Ar mūziku aizrāvos, mācoties astotajā klasē, pašmācībā apguvu ģitāru. Sāku spēlēt kopā ar skolas lielajiem izlaiduma klases čaļiem. Tēvs sākumā neatļāva braukt spēlēt ballītēs pa klubiem, citur drīkstēju. Tā daļu laika no sava mūža skaistākajiem gadiem esmu pavadījis uz skatuves, spēlējot grupā “Dendijs”. Bijām Aizkraukles pilsētas kultūras nama ansamblis. Braukājām pa Latviju, spēlējām dažādos pasākumos, arī rajona klubos ilgus gadus muzicējām. Astoņdesmitajos gados mūs algoja “Klidziņa”, kā mājās jutāmies Kurmenē, kurp devāmies spēlēt vismaz divas trīs reizes mēnesī. Daudz spēlējām kāzās, arī Latgalē, kur tās svinēja trīs dienas. Sākām piektdien, beidzām svētdien, bet vakarā vēl kādā klubā balle bija jānospēlē, to vēl nospēlējām, tad no rīta mājās un pa tiešo uz darbu. Ballītes bija iespēja pie inženiera algas nopelnīt aptuveni vēl tikpat daudz. Jaunai ģimenei tas bija ļoti svarīgi, tādēļ arī sieva pārāk neprotestēja. Padomju laikā bija grūti ar mūzikas intrumentiem, tos nopirkt bija sarežģīti, krievu ražotās ģitāras bija kā pagales, tik smagas, ka plecā nevarēja noturēt, bet, stīgas nospiežot, riskēja palikt bez pirkstiem. Tēvs kā rajona Kultūras nodaļas vadītājs palīdzēja sameklēt labākus instrumentus. Savulaik draudzējāmies ar “Līviem”, viņi no ārzemēm bija dabūjuši tumbu rasējumus un padalījās ar mums, pēc tiem arī izgatavojām instrumentus. Skanēja labi! Pašu gatavotā aparatūra stāv un mūs gaida, gan jau vecumdienās vēl uzspēlēsim roku!
Sēdi un kaifo
— Minējāt arī aizraušanos ar medībām. Kas šajā procesā visvairāk saista?
— Pēc skrējiena dienā ir forši aizbraukt un pasēdēt medību tornī, uzlikt skaņu pastiprinošās austiņas, kas dabas skaņas ļauj sadzirdēt daudz skaidrāk un skaļāk, tad ir labs fīlings — sēdi un kaifo. Esmu biedrs divos mednieku klubos, gadus piecus biju arī kluba prezidents, tas prasīja diezgan daudz laika, organizēju gan ārzemju medības, gan kārtoju ar īpašumtiesībām saistītos jautājumus utt. Tur ieguldīju daudz enerģijas un laika. Sestdienās, darbdienu vakaros šad tad dodos medībās, tāpat ir daudz darbu medību saimniecībā — jātaisa medību torņi, jāierīko vietas dzīvnieku piebarošanai utt. Ļoti patīk vērot putnus, priecājos par radīto iespēju to darīt tiešsaistē. Daudz brīvā laika paņem dārzs, nu jau atkārtoju savu vecāku ieradumus, tikai man nav neviena, ko piespiest pastrādāt dārzā, jāiet vien pašam. Esam iekārtojuši sev tīkamu atpūtas vietu, bet, lai to uzturētu, jāiegulda diezgan daudz darba, vajag laiku. Būs pašu sīpoli, ķiploki, dilles, zemenes, burkāniņiem jābūt obligāti, jo vasarā ciemos atbrauks mazmeitiņa.
Cita pasaule — kalni
— Daudzus gadus ģimenes kopējais vaļasprieks ir slēpošana, ko var apvienot ar vēl vienu patīkamu nodarbi — ceļošanu. Pagājušajā gadā bijām Floridā, Maiami, šopavasar — Austrijā, bet rudenī, iespējams, aizbrauksim ciemos pie dēla. Apciemojam arī meitu Vācijā un tur labprāt izbaudām aktīvo atpūtu un Bavārijas skaisto dabu. Lielajos kalnos slēpojam jau gadus 20. Kalni atklāj citu pasauli. Reiz bijām Andorā kalnos, ielejā zaļā zālē ganījās govis, ziedēja puķes, uzbraucām augšā — metru dziļš sniegs. Vakarā nobrauc lejā un esi citā pasaulē, lieliski kontrasti. Ļoti patīk izjūtas, ko rada slēpošana. Ja nobrauciens ved lejup piecus kilometrus, pa ceļam jāapstājas ievilkt elpu, var paskatīties uz to visu fantastisko skaistumu un atkal doties tālāk. ◆
