(51. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
386. diena
Šodien jauna diena Dienvidkorejas galvaspilsētā. To esam nolēmuši pavadīt centrā. Visu gan vienā dienā nav iespējams apskatīt, bet mēģināsim maksimālo.
Satiekam arī kaučsērferi. Viņam šodien sarunāta tikšanās ar dažiem korejiešiem un ārzemniekiem. Mums jāpiedalās. Mērķis? Sarunas angļu valodā, lai vietējie spētu praktizēt valodu un dalītos pieredzē.
Tā nu aši skrienam uz metro un centru. Internets it kā ir visur, bet vai nu jāmaksā par to, vai telefons nevienojas klāt — laikam par vecu.
Pirmais, ko apskatām, ir Kjonbukunas pils. Tā ir viena no piecām pilīm Seulā, lielākā. Ieejas biļetes cena ir trīs dolāri. Šoreiz ziedojam. Gribam redzēt sardzes maiņu, taču izrādās, ka tieši šajā pilī tā nedēļu atcelta. Bez maksas pilī iespējams tikt, ja mugurā ir tradicionālais korejiešu tērps. Daudzi jaunieši to uzvelk un nāk uz pili, lai gan tērpa īre ir dārgāka nekā ieejas maksa pilī. Bet bildītes iznāk smukas.
Mūsu tūre tiešām interesanta — varam pastāstīt vairāk par Koreju.
Pirms Korejas šo vietu sauca par Joseonu dinastiju, tās pastāvēšanas laikā valdīja 27 karaļi, kuri dzīvoja milzīgajā Kjonbukunas pilī. Vēlāk gan tagadējā Korejas teritorijā nāca japāņi, izpostot arī pili. Pēc japāņu pieveikšanas viens no karaļiem pili atjaunoja. Pēc tam gan japāņi šajā teritorijā iebruka otro reizi, jo 27. karaļa sieva bija veikusi pārrunas ar Krieviju par japāņu pilnīgu izvešanu no valsts. Japāņiem tas nepatika — šo sievieti viņi turpat pilī nogalināja. Līdz ar šo notikumu beidza pastāvēt karaļu vara, lai gan joprojām pastāv karaļu ģimene. Tomēr tai vairs nav nekādas vadošās lomas valstī, tikai tautiešu cieņa.
Otrās japāņu valdīšanas laikā pils netika izpostīta, jo to izmantoja kā izstāžu zāli.
Komplekss ir milzīgs. Senāk te bija 140 ēku! Interesanti, ka karalis un karaliene visu laiku dzīvoja atsevišķi, un astrologs bija tas, kurš noteica īsto laiku vesela bērniņa radīšanai, un tā arī bija vesela ceremonija. Nezinām gan, cik bieži.
Karalim varēja būt vairākas sievas. Pirmā bija nedaudz svarīgāka par citām. Bet sievietes nedrīkstēja rādīt savu seju nevienam citam un pili drīkstēja pamest vien ar vīra atļauju.
Redzamas daudzas dzīvnieku statujas. Korejieši uzskatīja, ka dzīvnieks ir gan pareizā virziena sargs, gan veiksmes nesējs un aizstāvis kopumā. Šai pilij īpašais dzīvnieks ir zelta pūķis. Un 12 ķīniešu zodiaka zīmes aizsargā pili no visām pusēm.
Karaļi arī bija īpaši. 4. karalis (kā attēls nu ir uz 10 000 vonu naudaszīmes) radīja korejiešu alfabētu. Tajā arī lietoti ķīniešu valodas simboli. Tikai citā sistēmā. 26. karalis bija vienīgais, kas atpūtas dārzā baudīja kafiju, ne tēju.
Pilī, tāpat kā korejiešu mājās, jānovelk apavi, tā apliecinot cieņu un telpu enerģijas maiņu. Ja pilī grīda bija vēsa, jau tajos laikos to apsildīja ar zem grīdas esošā apkures sistēma. Un ne visās pils kompleksa ēkās ir vienāds griestu augstums — jo augstāki griesti, jo augstāka pakāpe. Pirmajai karaļa sievai bija istaba ar augstākiem griestiem kā pārējām.
Dodamies tālāk — pēc stundas sardzes maiņa pie citas pils, uz kuru vēlamies paspēt.
Redzam galveno laukumu ar pieminekļiem, kuros atveidoti svarīgākie korejiešu vīri. Cilvēki Korejā ir ļoti civilizēti. Vienmēr ir rindas. Nav bezpajumtnieku vai diedelnieku. No ielas katra košļājamā gumija tiek noskrāpēta un pacelta katra nokritusī lapa.
Redzam vienu no lielākajiem teātriem Korejā. Viss lielākais un diženākais varētu būt galvaspilsētā. Nez kā ir citur? Bet sākam jau šaubīties, vai būs iespējams tikt ārā no šīs milzu pilsētas par normālu naudu…
Kad kaut ko cilvēki viens otram sniedz, tiek izmantotas abas rokas. Laikam abas jāizmanto arī tā saņemšanai, bet aizmirstas. Tūristiem tas tiek piedots.
Sasniedzam pilsētas vārtus, kas tiek vērtēti kā Korejas pirmais simbols, jo senāk kalpoja kā ieeja pilsētā no dienvidiem.
Ejam uz lielāko tirgu Korejā. Ko tik tur var atrast! Tirgū ir tūrisma informācijas centrs, kurā noskaidrojam, kur ir suvenīri un ēdiens. Taču suvenīru ir maz un padārgi. Vēl nepērkam. Pagaršojam tradicionālo ēdienu — šoreiz maksājam trīs eiro katrs. Mazā un vislētākajā kafejnīcā atnes trīs bļodas katram. Pirmajā tāda kā zupa, otrajā — grūbas ar aļģēm, trešajā — superasi makaroni. Viņiem tas ēdiens ļoti ass!
Korejiešu virtuve ir bagātīga un interesanta. Daudz piedevu pamatēdieniem, un tradicionālākā ir kimči. Korejieši uztver kimči ļoti nopietni: tam vienmēr jābūt pie maltītes. Ir pat 250 kimču veidi — iecienītākie ir gurķu kimči, redīsu kimči, ūdens kimči. Mums ir kāpostu kimči — kāposti asā mērcē.
Korejieši daudz domā par savu augumu — viņi ēd pareizā daudzumā un domā par ēdiena veselīgumu. Korejieši seko Austrumāzijas principiem arī saistībā ar ēdienu — ēd aukstu, kad ārā ir auksts, un karstu ēdienu, kad ārā ir silts.
Te ir daudz augļu. Hurmas aug kokos, bet gatavu neizdodas noplūkt.
Tirgus ir plašs un nebeidzams. Bet nav tik lēti, kā gribētos. Pat tehnoloģijas var lētāk atrast citās valstīs.
Šovakar braucam uz Gangnamas rajonu, kur paliekam. Šis rajons esot “krutākais” visā galvaspilsētā. No tā jau cēlusies slavenā dziesma “Gangnam style”, kas parodē šo rajonu (kā visi bagātie te dzīvo). Visas mašīnas ir superlabas. Veikali? Dārgākie. Glaunākie restorāni.
Septiņos vakarā tiekamies kaučsērfera mazajā dzīvoklī ar diviem ceļotājiem no Izraēlas un vienu korejiešu meiteni.
Ko mēs noskaidrojam šoreiz?
Dienvidkoreja no Ziemeļkorejas atdalījās 1953. gadā pēc japāņu okupācijas beigām, jo korejiešu tautu vairs nevarēja apvienot. Vieni korejieši domāja, ka nu jābūt komunistiskai valdībai, citi — ka demokrātiskai. Sākās īsts iekšējais karš, kas ilga trīs gadus. Palīgā steidzās Apvienotās Nācijas, turki, pat afrikāņi, lai normalizētu esošo situāciju, un tad valsts tika sadalīta teritoriāli.
Bet nu korejieši uzskata, ka valsts tiks apvienota ne tik tālā nākotnē, jo Ziemeļkorejas valdība nav stabila. Politiķi bēg dzīvot uz citām valstīm. Tad gan visa kopējā ekonomiskā situācija kritīsies. Un arī ASV, Ķīna, Krievija un Japāna negribot, lai izveidojas atkal viena liela un spēcīga valsts. Viņu interesēs ir uzturēt karu starp Ziemeļu un Dienvidu Koreju.
Daudz runājam par korejiešu, izraēliešu un mūsu kultūrām. Korejiešiem trakums ar skolu — jāmācās no septiņiem rītā līdz 12 naktī! Bet visi pie tā pieraduši — citu sistēmu viņi vienkārši nezina. Tā tas ir līdz vidusskolas beigām. Izglītība ir ļoti strikta. Nekādu aizbildinājumu!
Izraēliešu pāris vairākkārt pabijis Korejā, un viņi zina teikt — interneta “Google Maps” te nestrādā. Tas tāpēc, ka korejieši neesot iedevuši “Google” savu karti. Viņiem ir cita lietotne ceļa meklēšanai.
Dienvidkorejas ziemeļu daļā cilvēki esot glītāki, dienvidos vairāk esot japāniska kultūra. Bet tur mums neiesaka doties.
Mazajos ciemos preces esot lētākas, cilvēki angliski nerunā (ar visu nenormālo izglītību), stopus te nesaprot. Ja stopē, cilvēki vienkārši aizved tevi līdz nākamajai autobusa pieturai, jo viņi nesaprot, ka kaut kur vienkārši par brīvu grib aizbraukt. Bet mums te ir vēl tikai piecas dienas. Negaidījām, ka galvaspilsētā tik daudz, ko redzēt! Lielākā ir kultūru atšķirība, kas padara visu apkārtējo tik interesantu.
(Turpmāk vēl.)
