Dienas traucas atgriezties
pie tevis,
Kur stipri trauslākie tilti.
Nekur citur tā ābeles neviz, –
Pie tevis vienmēr ir silti.
Kā lietus mākonis aizpeld
projām
No guntiņas skalos šķiltas,
Atsauc mani atpakaļ uz mājām,
Tavas plaukstas ir tik siltas.
Tā asara, kas apmaldās sirdī, –
Ceļš, pa kuru pie tevis aiziet.
Un es zinu – caur tālumiem
dzirdi:
Man pie tevis vissiltāk
šķiet.
