“Nedod dievs, kaut ko darīt tikai naudas dēļ,” saka fizioterapeite Inga Doropoļska. Viņa savu darbu dara ar lielu mīlestību un reizēm pacientiem mēģina parādīt, ka ir vēl kāds ceļš, lai sakārtotu veselību. Runā viņa klusi un izstaro apbrīnojamu mieru arī, kad saka: “Savas grūtības un sāpes vari pārvērst lūgšanā.”
— Savulaik jūs izlēmāt kļūt par bērnu ārsti?
— Jā, bet augstskolu nepabeidzu, jo pieteicās pirmdzimtais. Medicīnas studijas biju ļoti iemīlējusi un mazliet pārdzīvoju, ka nevarēju tās turpināt. Taču man bija bērniņš, viņš bija pasaulē svarīgākais. Dēliņam bija ļoti smaga alerģija, un tobrīd, ar to cīnoties, viss pārējais bija otrajā plānā. Tomēr jāatzīst, ka tieši caur dēlu atkal atgriezos pie medicīnas.
— Kā atkal atsākāt mācīties?
— Esmu mācījusies ilgstoši un ļoti daudz. Studiju atsākšana bija ļoti interesanta — nobalsoju mašīnu, lai aizkļūtu uz Liepāju ciemos pie draugiem. Izrādījās, ka šoferis ir jaunizveidotās programmas ārstnieciskajā vingrošanā direktors Liepājas Universitātē. Viņš visu ceļu mani pārliecināja nākt turp mācīties. Pierunāja. Divus gadus nomācījos, ieguvu kvalifikāciju un esmu pateicīga gan šim gadījumam, gan šīm studijām, taču sapratu, ka kvalitātes īsti nav. Tas manā dzīvē bija pagrieziena punkts, jo tad intensīvi sāku mācīties dažādos ar fizioterapiju saistītos kursos. Tā satiku medicīnas doktori Zinaidu Kasvandi, daudzas stundas pavadīju viņas lekcijās, līdz kādu dienu viņa teica: ir jāatgriežas pie studijām. Teicu: “Dakter, bet es esmu par vecu!” Viņa atzina, ka ir jau to gadu daudz, bet par vēlu nav nekad. Gribēju strādāt ar bērniem, tāpēc iestājos Sporta akadēmijā. To pabeidzot, man tāpat bija sajūta: es aizvien maz zinu, tas nav pietiekami. Tad atkal atgriezos savā mīļajā augstskolā, lai studētu, tikai šoreiz jau fizioterapiju. Sāku atkal no pirmā kursa, pat nelūdzu, lai ieskaita jau iepriekšējās studijās apgūtos kursus. Ar prieku mācījos anatomiju, visu no sākuma. Visu šo laiku paralēli strādāju par fizioterapeiti savas kolēģes, sertificētas fizioterapeites Ingas Rozītes, kuru ļoti cienu un kura man tik daudz ir iemācījusi, aizgādībā.
Kad medicīna nepalīdz
— Vai medicīnas zināšanas palīdzēja tikt galā ar dēla alerģiju?
— Medicīna bija bezspēcīga. Ja tev pasaka, ka ceļa nav… Vienkārši nav! Tikai tad, kad dēls bija pieaudzis, sapratām, kas par lietu, bet šī apjausma nāca no tiem ārstiem, kas pārstāv naturopātijas virzienu. Tās uzskats ir: ēdiens ir zāles. Ļoti augsta līmeņa ārsti lasa lekcijas par šīm tēmām, taču ir daļa ārstu, kas aizvien to ignorē.
— Kādi ir šie uzskati?
— Cilvēkam jāēd pārtika, kas ir dzīva, bet jāmācās atteikties no tā, kas cilvēces attīstības vēsturē nekad nav lietots tādos daudzumos kā šodien — cukurs, baltie milti, transtauksābes. Šie tauki nespēj nodrošināt normālu šūnas membrānas struktūru, bet mēs sastāvam no šūnām. Turklāt patlaban mēs tik daudz kā nekad agrāk lietojam dzīvnieku valsts olbaltumvielas. Jā, bet bija laiki, kad mūsu senči to tik daudz neēda. Atceros, kad biju maza, vecvecāki kā joku teica: “Gaļu taupām siena laikam!” Taču tas ir nācis no senākām paaudzēm, kuras uzskatīja, ka gaļa jāēd, tikai smagu darbu darot, nevis katru dienu. Turklāt ir tik daudz mītu, piemēram, par piena produktiem un kalciju. Jā, bērnam jāsaņem piens, tā dabā paredzēts. Taču tas ir kaut kādu laiku, tad vienkārši no tā jāatiet.
Mēs esam pazaudējuši zināšanas, kuras paaudžu paaudzēs tikušas uzkrātas un nodotas nākamajām. Informācijas pārpilnībā esam pazaudējuši būtiskāko, bet rezultāts ir autoimūno slimību gūzma, kas veļas pār “attīstīto” pasaules daļu. Tajā skaitā cukura diabēts, artrīti, sistēmiskās slimības, kas skar locītavas un asinsvadus. Par to pasaulē ir tik daudz valstu apmaksātu pētījumu, nevis kaut kādas kaktu tantes deklarētais, bet ir spēki, kas šādu pētījumu rezultātus tāpat nolīdzina līdz ar zemi.
— Esat naturopātijas atbalstītāja?
— Mācos, mēģinu izprast, redzēt sakarības, lai meklētu šo pazaudēto ceļu. Klausos lekcijas gan klātienē, gan internetā un cenšos palīdzēt vispirms saviem tuvākajiem cilvēkiem. Tāpat esmu pārliecinājusies, ka maniem mazajiem un lielajiem pacientiem ar to vien, ka vingrojam, ne tuvu nav palīdzēts, lai uzlabotu organisma funkcijas. Es nevaru iedot konkrētu padomu šajā jomā, jo tā nav mana kvalifikācija, bet man jāpasaka cilvēkam, ka viņam vēl kaut kas ir vajadzīgs. Varu pateikt: “Vēl tur ir ceļš! Ej un meklē!” Veselība uzlabojas, ja atsakāmies no ēdiena, kas to burtiski sagrauj, un sākam lietot ēdienu, kas tiešām ir ēdiens. Par to ir jādomā.
Viegli pateikt, grūti izdarīt
— Jums pašai ir pareizas ēšanas formula?
— Man negribētos deklarēt, ka es daru pareizi un visiem tā jādara. Vienīgi varu ieteikt: jāatgriežas pie dzīviem, pie sezonas produktiem. To ir viegli pateikt, bet ļoti grūti izdarīt. Nu stiepjas ziemā veikalā roka pēc tā gurķa! Mēs mājās daudz diedzējam — Ķīnas pupiņas, sēkliņas. Tas ir tāds enerģijas avots! Lietojam bišu produktus, bišu maizi, kas ir vesels brīnums. Vasarā mēģinām ievākt tējas, veselīgus augus, kas aug dabā. Saprotu, ka tā ir liela gudrība — īstajā brīdī ievākt, pareizi sagatavot, tāpēc pasaulē ir vesela joma, kas ar to nodarbojas — atver www.iherb. com un pasūti jau gatavu kvalitatīvu produktu. Augu līdzekli, kas palīdz.
— Jūs zāles nelietojat?
— Lietoju, kad tas nepieciešams neizbēgami, taču cenšos nelietot, kad var iztikt. Piemēram, ja sāp galva, ieteiktu sākumā lēnām izdzert divas glāzes silta ūdens. Bieži tā ir — dienā esi aizstrādājies, aizmirsis padzerties un bioķīmijas procesu dēļ sāp galva. Atšķaidi to, kas sakrājies. Ja nepalīdz, tad drīkst paņemt tableti.
Sporta shēma
— Fizioterapeits skolā — tā ne visur ir.
— Jā, tas ir novada un skolas vadības nopelns. Mums ir vairākas programmas, ko finansē valsts: bērniem ar kustību traucējumiem, piemēram, artrīta pacientiem, bērniem ar skoliozi, somatiskām saslimšanām — astmu, celiakiju. Taču jāatzīst, ka vecāki to visu diezgan maz izmanto, kaut gan tas ir bez maksas.
— Patlaban ārsti uzsver, ka bērniem ir stājas problēmas. Vai arī jūs to ievērojat?
— Tā ir, jo tagad ir daudz statiskas slodzes — skolas sols, dators, televizors, telefoni. Kad mēs galvu turam pareizi virs mugurkaula, tā vienkārši tur balansē un tai nav svara, taču, noliecot to stundām uz priekšu, piemēram, virs telefona, kaklam jānotur galvas svars, kas pieaugušam cilvēkam ir apmēram 7 kilogrami. Aina ir tāda: kad pirmajā klasē pierakstām audzēkņu funkcionālās diagnozes, to ir tik, otrajā klasē — vairāk, trešajā — vēl klāt, bet ceturtajā — jau vesela rindkopa. Problēmas kā lavīna attīstās tālāk.
— Ko vecāki varētu iesākt?
— Vecāki šajā lietā ir neatsverams spēks, jo nevaram gaidīt, lai bērns domātu par savu stāju. Mēs nevaram viņu motivēt strādāt, jo, lūk, — mugura būs šķība! Taču viņš ir ar mieru rotaļāties, iesaistīties interesantās lietās, viņam patīk pagulēt uz kušetītes un ļauties, lai fizioterapeite atbrīvo muskulīšus. Savā darba praksē esmu sastapusi daudzus vecākus, kuri ļoti skaisti to visu vada: ved pie fizioterapeita, pasēž blakus un skatās, kā jāvingro, un zina, vai bērns mājās to dara, vai pabrauc ar riteni, vai uzkāpj kokā. Ja viņš to visu dara, rezultāts ir pārsteidzošs. Es atbalstu arī sportošanu, kaut sportistiem visbiežāk ir nepieciešams pastāvīgs fizioterapeita atbalsts. Man patīk strādāt ar sportistiem, jo viņi pazīst savu ķermeni. Viņi zina sava ķermeņa shēmu, tāpēc ar viņiem ir tik labi darboties.
— Vai jūs akceptējat to, ka vecāki bērnu jau no mazotnes virza sportā?
— Jā, tikai ar nosacījumu, ka bērns līdz noteiktam vecumam darbojas dažādos sporta virzienos. Nevajag agri specializēties vienā sporta veidā, kas pamanās ķermeni pabojāt, veidot asimetriju. Katram sporta veidam ir sava specifika, piemēram, peldētājam ir tik liela slodze uz plecu joslu, kas rada pataloģiskas izmaiņas pleca locītavā, sporta medicīnā ir pat izveidojies termins “peldētāja plecs”. Taču, ja bērns pa laikam peld, mēreni nodarbojas ar vieglatlētiku, varbūt izmēģina dažādus sporta veidus, vēl padara to un to — viss būs kārtībā. Vecāki sūkstās: viņš nevienā sporta sekcijā ilgi neturas. Taču tas ir visideālākais variants! Ir tāds termins “retardanti” — sportisti, kas līdz padsmitnieka vecumam trenējas te vienā, te otrā sporta veidā. Viņiem, kad atraduši savu vietu sportā, ir visilgākais sportista mūžs, tas ir zinātniski pierādīts.
Par prioritātēm un Dievu
— Jums patīk savs darbs?
— Ļoti, un nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu! Kaut reizēm vakarā pārnāku mājās un domāju, ka tas man un tas būtu jāpasaka vīram, bet nodomāju: es to pastāstīšu rīt. Jo šodien vairs nav spēka runāt. (Smejas.) Es visu dienu runāju, paskaidroju — citādi kāda jēga darīt, ja cilvēkam nebūs skaidrs, nebūs motivācijas darboties.
— Jūsu ģimenei, šķiet, paveicies, ka mamma ir fizioterapeite.
— Ja kādam kaut kas iesāpas, mūsu mājās ir teiciens: cik žēl, ka mums nav pazīstams neviens fizioterapeits! (Iesmejas.) Man savējiem trūkst laika, taču būtībā tas nav pareizi. Dzīvē visam jābūt sakārtotam, jānosaka prioritātes. Pirmajā vietā ir ģimene. Ja pārstrādājos un man nepietiek spēka, es viņiem daru pāri.
— Kāda jūs esat māte?
— Bērni saka, ka stingra. Nezinu… Protams, mums visiem ir savas kļūdas. Diemžēl to labojumi iespējami tikai daļā gadījumu. Kaut kādā dzīves posmā nāk apjausma, ka strādāts par daudz. Un par kaut ko vajadzēja padomāt vairāk…
— Jūs jau nopietnā vecumā
esat tikusi pie meitas?
— Zināt, kā ir… Viņa mums ir kopš divu mēnešu vecuma. Linda Stefānija ir mūsējā. Līdz kaulam. Viņa ir mūsu mazā vijolniece. Šovasar piedalīsies bērnu simfoniskā orķestra nometnē Kolkā, un viņai ir brīnišķīga vijoles skolotāja.
— Jūs esat kristīgi cilvēki?
— Mēs esam katoļi. Arī ticībai pievērsāmies brīdī, kad bērnam bija problēmas ar veselību. Dievu parasti meklē mirklī, kad ir smagi, īpaši, ja tev tas jau bērnībā nav iedots. Pamats, uz kura būvēju savu pasauli, ir Dievs. Viņš ir viss. Tad ir ģimene. Ir svarīga paklausība Dievam, paklausība vīram. Lai cik dīvaini tas skan, taču — tur, kur tā ir, ir kārtība un miers. Dievs ļoti respektē prioritātes. Dievs uz mums runā caur tiem, kuri ir atbildīgi par mums. Piemēram, caur manu priekšnieku, kurš varbūt pat nešķiet īpaši gudrs. Un tā viņš dara ģimenē — runā uz bērniem caur vecākiem, runā caur vīru un sievu.
— Ar šādu uztveri ir viegli dzīvot?
— Kura dzīve gan ir bez smaguma? Tomēr es domāju, ka pa lielam atkrīt daudzas mokas. Savas grūtības un sāpes vari pārvērst lūgšanā. Saku: Dievs, man sāp, bet es šīs sāpes atdodu par savu bērnu, par to vai to. Un viņš to vienmēr izmanto un pārvērš labumā. Tajā arī ir spēks. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1964. gada 19. novembrī.
◆ Dzīvo Skrīveros.
◆ Fizioterapeite — strādā Aizkraukles pagasta sākumskolā, ir savs fizioterapijas kabinets Aizkrauklē.
◆ Studējusi Rīgas Medicīnas institūtā (tagad — Rīgas Stradiņa universitāte), lai kļūtu par bērnu ārsti, 5. kursā mācības pārtraukusi.
◆ Liepājas Universitātē apguvusi ārstnieciskās vingrošanas skolotāja specialitāti.
◆ Beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, iegūstot sociālo zinību pedagoga kvalifikāciju.
◆ Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi fizioterapeita izglītību.
◆ Ģimene: vīrs Aivars, trīs bērni — Dāvis (29 gadi), Dominiks (20) un Linda Stefānija (13).
