Trīs Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas audzēkņi — Ilva Lāce, Anastasija Meņšova un Reinis Eiduks — ieguvuši godalgas radošo darbu konkursā “Aicini amatpersonas runāt latviski!”. Tajā piedalījās vairāk nekā simt jauniešu no visas Latvijas.
Jaunieši varēja rakstīt eseju, vēstuli amatpersonai, veidot sociālo plakātu, audiomateriālu vai videoklipu, kurā trāpīgi un interesanti pamatotu nepieciešamību amatpersonām turēt godā latviešu valodu kā valsts valodu un, pildot amata pienākumus, runāt latviski.
Kopā konkursam iesūtīts 90 darbu, kurus radījuši vairāk nekā simt jaunu cilvēku. Savas esejas un vēstules amatpersonām rakstīja arī vairāki A. Upīša Skrīveru vidusskolas audzēkņi, viņus konsultēja latviešu valodas un literatūras skolotāja Santa Krasovska. Apbalvošanai organizatori izvēlējās 28 darbus, starp labākajiem ir trīs Skrīveru jauniešu — Ilvas Lāces, Anastasijas Meņšovas un Reiņa Eiduka — darbi. Viņi 26. aprīlī piedalījās apbalvošanas pasākumā Rīgā. Šie trīs jaunieši saņēma naudas balvas, bet visi Skrīveru jaunieši, kuri startēja konkursā, — ielūgumu piedalīties Nacionālās apvienības jauniešu vasaras seminārā, kas notiks skaistā vietā Vidzemē no 2. līdz 6. augustam. Daļu jauniešu darbu paredzēts apkopot brošūrā un dāvināt ietekmīgākajām valsts amatpersonām. ◆
Fragmenti no jauniešu darbiem:
“Latviešu valoda nedrīkst izsīkt, jo ir tikai viena valsts, kur tai dabiski saglabāties un attīstīties. Uzskatu, ka mūsu saziņai ar cilvēkiem jānotiek latviski. Tāpēc es aicinu cilvēkus, ne tikai amatpersonas, bet arī pārējos Latvijas iedzīvotājus: neesi vienaldzīgs — runā latviski! Domāju, ka jūs negribat, lai reizē ar valodu izzūd arī tradīcijas, svētki, mūzika, dzeja, kultūra kopumā. Jo vairāk mēs runāsim dzimtajā valodā, jo ilgāk tā dzīvos un būs aktuāla, nozīmīga cilvēku dzīvē. Mums — man, tev, viņam, viņai — ir jāiestājas par savu bagāto, skaisto, vienīgo valodu un valsti. Vai sadzirdēji? Arī tev jābūt mūsu pulkā!”
Anastasija Meņšova
“Kad 1941. un 1949. gadā notika masu deportācijas uz tālo un skarbo Sibīriju, es, protams, vēl nebiju dzimusi, gluži kā daudzi citi bērni un jaunieši manā vecumā. Taču dzirdēts daudz atmiņu stāstu, ka tajā laikā visi lūdza Dievu, cerībā, ka šausmas drīz beigsies. Lūdza katrs tai valodā un izloksnē, kā paaudžu paaudzēs māte un tēvs runājuši. Vienīgais, kas deva spēku un motivāciju cīnīties pret visām grūtībām, bija ģimene, tautieši, kas bija blakus, un valoda, kurā viņi sarunājās. Šī ticība un cerība, ilgas pēc mājām, patriotiskais gars, kas ar katru dienu pieņēmās spēkā, ir ieaudzināts arī mūsos. Tas plūst asinīs. Tāpēc mēs vēlamies nosargāt Mūsu valodu.
Tu esi amatpersona. Tu esi solījis pārstāvēt tautu. Tevi ievēlot vai apstiprinot amatā, Tev ticēja. Jebkurā situācijā — vienalga, vai ar Tevi runā cita amatpersona, kāds cilvēks uz ielas vai arī Tev tiek rakstīta vēstule — atbildi latviski! Izkop to un lepojies ar savu Valsts valodas prasmi!”
No Ilvas Lāces vēstules ierēdnim
“Neaizmirstiet, augsti godātās amatpersonas, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas pastāvēšana un attīstība. Katra valoda ir tik stipra, cik stipri un nepakļaujami ir tās lietotāji. Un otrādi. Izzūdot valodai, iet bojā tās tauta. Pasaulē ir daudz tādu piemēru — Prūsija, seno indiāņu valstis Amerikā un kaut vai mūsu pašu lībieši. Es un mani skolasbiedri negribētu, lai Latvija kļūst par kādas lielvalsts guberņu bez savas zemes, bez savas valodas, bez savas gribas.”
Reinis Eiduks
