(50. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
381. diena
Šo dienu sākam ar pastaigu gar sniegotajiem kalniem. Tie ir tik skaisti! Ciemos arī cilvēki ir daudz jaukāki, un šodien ielas pilnas ar cilvēkiem, kas vēlas aprunāties un uzzināt, no kurienes esam atbraukuši.
Smejam par kirgīzu raksturīgāko pozu. Kad cilvēki runā savā starpā, kad gaida autobusu vai pat tad, kad draugu bariņā iedzer, tas tiek darīts tupus — tā kā krievu komēdijās.
Mums sarunāta tikšanās ar latviešiem, ko satikām Ošas tirgū Biškekā.
Izstaigājam kafejnīcas, lai uzzinātu cenas. Atrodam pāris labu vietu — vienā no tām tiekamies ar Māri un Inti. Latvieši tiešām ir visur.
Arī mūsu draugi ir ceļotāji. Māris veicis Santjago ceļu, kas ir pat 1000 km garš. Mums pietika ar 50 km gājienu. Noteikti, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits, kaut kas īpašs. Tas ir arī mūsu plānā. Māris iesaka iet agri pavasarī, kad ceļš vēl nav pilns ar gājējiem. Bet, protams, brīnumaini ir satikt jaunus ceļabiedrus, dzirdēt interesantus stāstus un iegūt jaunus draugus. Arī Intis vismaz reizi gadā “izraujas” no ikdienas un dodas ceļā. Šoreiz kopā ar Māri divas nedēļas pavadīs Kirgizstānā. Noīrējuši mašīnu un ir ceļā. Ar auto jauki — var piestāt visur un apskatīt skaistas vietas.
Kirgizstāna ir viena no 45 valstīm, ko pilnībā ieslēdz sauszeme, bet šeit ir Isikula ezers, pasaulē otrs augstākais ezers (pēc Titikakas ezera Dienvidamerikā). Tas ir 668 metrus dziļš un ļoti liels. Padomju Savienības laikā šī bija populāra atpūtas vieta.
Puiši plāno šim ezeram apbraukt apkārt. Dienvidu pusē ceļā redzējuši gan kanjonus, gan ūdenskritumus. Ziemeļu pusē esot vairāki kūrorti. Tā ka ceļš ir interesants.
Starp citu, vārds “kirgīzs” radies no vārda “četrdesmit”. Iespējams, tāpēc, ka cilvēki no Kirgizstānas nāca no 40 ģimenēm vai klaniem.
Aizejam paēst. Kirgizstānā pilnas porcijas riskanti ņemt — tās ir milzīgas! Bet ir tik daudz interesantu ēdienu. Zirga gaļas ēdienus vēl neesam atraduši. Bet vēl jau ir laiks.
Runājamies un dalāmies brīnumainos stāstos. Aizejam kopā uz viesnīcu, kur jau palikām iepriekšējo nakti, un tur atļauj mums palikt visiem, piemaksājot 3 eiro. Lieliski! Nekad nevar zināt, kā diena sāksies un kā turpināsies. Bet arī šī diena bija skaista.
383. diena
Šodien mūsu plāns bija apmeklēt nacionālo parku “Ala-Arča” netālu no Biškekas. Tas ir stundas braucienā ar mikriņu, un līdz tam var lēti nokļūt. Bet tad uzzinām — no mikriņa pēdējās pieturvietas līdz nacionālajam parkam vēl 12 km jāiet. Un vēl pašā parkā. Modušies esam vēlu, un diemžēl līdz tumsai parku neizdotos izstaigāt. Ārā līst. Rīt atkal sola sniegu. Šoreiz izlaižam parku un braucam uz tirgu “Dordoi”. To mums ieteica satiktie cilvēki Karakolas pilsētiņā. Šis tirgus esot daudz plašāks.
Te tirgus labirintos var apmaldīties — ir daudz apģērbu un ēdiena. Daudz visādu nieciņu. Šis tirgus tomēr ir ievērojami dārgāks nekā Ošas tirgus galvaspilsētas centrā.
Dodamies atpakaļ, un šodien mūsu kārta gatavot vakariņas četriem turku puišiem, kas mūs uzņem, un diviem apbrīnojamajiem ceļotājiem. Pagatavojam rīsus pakistāniešu gaumē, ko mums iemācīja mūsu draugs pakistānietis Usama.
Vakara sarunās uzzinām milzumdaudz jaunumu. Sāksim ar to — Turcijas prezidents Erdogans īstenībā ir īsts diktators. Bail jau pat rakstīt par to. Lai gan, mūsu ziņas lasot, bieži liekas, ka tautai viņš patīk, tā patiesībā nav. Viņš cenzē it visu un “demokrātisko varu” īsteno, darot to, ko vēlas. Visi turki, ar kuriem esam runājuši, vienprātīgi teic, ka šis cilvēks nav labs valsts galva. Un daudzi turki atbraukuši uz šo valsti, jo viņiem pat sākts kriminālprocess par prezidenta nomelnošanu internetā. Puiši pauda savu viedokli, un nu — ja atgriezies Turcijā, jau lidostā tiec saņemts ciet. Esot jau ierosināts 3000 šādu tiesas prāvu! Tā valstī ir patiesībā. Prezidents daudz politikas iesaista reliģijā. Līdz ar to arī musulmaņi sāk novērsties no mošeju apmeklēšanas. Situācija pagaidām nav īpaši stabila. Mūsu draugi saka, ka tā ilgi turpināties nevar. Kaut kam būs jānotiek.
Interesanti, ka turkiem ir “zaļās pases” — tādas saņem tie, kas strādājuši valsts darbā vairāk nekā 10 gadu, un šo cilvēku bērni līdz 25 gadu vecumam, kas nav precējušies. Ar šīm pasēm ir vieglāk ceļot — uz Eiropu vīzas nevajag. Bez tām ir grūtāk.
Uzzinām, ka ir pat tādi “melnie zīmogi”. Ja kaut kas robežsargiem nepatīk, pasē saņem šādu zīmogu un nekad vairs noteiktajā valstī netiec ielaists. Vajag piemīlīgu seju, lai ceļotu vairāk, un piemērotu valsti, no kuras nāc — tādu, kas nav pagātnē baigās problēmas taisījusi.
Mūsu draugi ceļotāji atkal ir ceļā uz Indiju. Kā mēs vēlamies to redzēt! Dažas interesantas lietas. Viņiem galvenās reliģijas ir hindu un islāms, tā ka ir ļoti daudz tempļu un mošeju. Interesanti, ka hindu ticībā ir 33 000 dievu. Govis arī ir svētas. Lai gan tagad pret tām izturoties dažādi — vieni pasit ar pātadziņu, tikmēr citi saliek plaukstas, kamēr govs čurā, un dzer tās urīnu kā svētību.
Indieši bieži košļājot tabaku un spļaudoties, tāpēc ielas izskatās kā ar asins pleķiem, bet tā ir tabaka. Indijā vienmēr notiek cīņa par vietu, cīņa par biļetēm un rindu kārtības noteikti nav. Protams, Varanasi un Deli esot vienas trakas vietas, ar kurām mūs aicina nesākt. Bet tas varētu būt ļoti eksotisks ceļojums. Ja ne vīza! Tad jau redzēsim — varbūt izdosies visu nokārtot.
Pagaidām? Esam gatavi rītdienas ceļam uz Dienvidkoreju. Viena diena gan ceļā — savienotais lidojums, un jāgaida astoņas stundas Sibīrijā. Būs īsta “pārslēgšanās” uz citu valsti.
(Turpmāk vēl.)
