Maija Vegnere
***
Cauri sniegiem, cīruļputeņiem
Strauji mēs viens otram pretī skrējām,
Sauli skarot tikai spārngaliem,
Acīm miglojoties asā vējā.
Esam atkal seniemītā takā
Zemes vidū plašā pasaulē.
Vai var nosalt, ja ir otrs blakus?
Ja ir abiem ilgas dvēselē?
Kājas pašas cilājas uz deju,
Spārni plešas, laimi apskaujot.
Rīta sveiciens pāri laukiem lejas
Tā, kā tikai dzērves līksmot prot.
Sarmīte Rode
***
Tad, kad vairs nebūs spēka raudāt,
Dienas salapos bez ziedēšanas prieka,
Kad vairs nebūs ne kripatas naudas
Un vairs man nepiederēs ne nieka,
Spožāk kā sudraba monētas krāsies
Manas dzīves lielākais ieguvums —
Ticība, ka ceļš nekad neapstāsies,
Būs virs galvas mūžīgs debesjums.
Anita Liepiņa
Patvērums
No dzīviem akmeņiem
Es celšu Savu namu
No dzīviem —
Tiem, kam karsta sirds,
Kas dvēselē nes Patiesību Manu.
Par drošu pamatu tam
Apustuļu klints
Un Vārds Mans — stūrakmens,
To balstīs.
Kad šaubu mākoņi
Un noliegšanas tumsa
Šim namam pāri slīd,
Tas, Gaismas pilns,
Pār zemi rimtu mieru staro
Un bezcerības smeldzi dziedina
Ar Piedodošās Mīlestības varu.
Juris Siliņš
***
Kad sirmo egļu galos vakars dziest,
Vēl atspulgs purva vaigam glāstu sniedz,
Bet manās krūtīs klusas skumjas briest,
Kas bijušo kā sapni nenoliedz.
Birst dzirnakmeņos dzīves graudu mērs,
Irst kreļļu dzintars manās plaukstās ņemts,
Stāv krūmu malā izcils meža zvērs
Un domā: cik tam ilgi dzīvot lemts?
Sauc mani tā, kā mežā dzilna sauc,
Sauc agrā rītā un, kad saule riet,
Sauc viltībā un mīlestībā sauc —
Vienalga — man ir joprojām jāaiziet;
Pa ceļu to, kas zvaigznēs ierakstīts,
No tavas mīlestības izraidīts.
Anita Liepiņa
Lai brīvāk elpot
Šī pavasara lielajā tīrīšanā
Lietišķi vīrišķīgi un pavisam sirdsrāmi
Atbrīvojos no krāmiem.
Beidzot gribu atdot tavas dāvanas:
Laternu Mazās Pils ielas stūrī,
Visus Trīs Brāļus, tik šaurus kā būrus.
To soliņu zem sēru vītola Bastejkalnā,
Pašā kanāla malā,
Un melno kaķi
Līvu laukuma nama torņa galā.
Izrādās, gadiem šīs daļas no Rīgas
It kā bij’, it kā nebij’ man piederīgas,
Aizņemot manī pārāk daudz vietas…
Atdodu. Sen tās kļuvušas liekas.
Klusumam sirdī būs vairāk, kur ienākt.
Naula Dzirkale
Varbūt
Mana upe, tava upe
Katra savos krastos plūst,
Uzzied ievas, nobirst ievas,
Lakstīgalām sirdis lūst.
Mana upe, tava upe
Varbūt kādreiz tikties spēs,
Kad pie lielās dzīves jūras
Abi satiksimies mēs.
Varbūt tas būs palu laikā,
Varbūt tad, kad lapas krīt,
Varbūt putenī vai sarmā,
Varbūt šodien, varbūt rīt.
Maija Vegnere
Sveču vārdi
Violeta svece
Deg ar zelta liesmu.
Baltā, zaļā, sārtā arīdzan.
Uguns saprot
Tikai vienu dziesmu —
Karstā melodija vienā ritmā skan.
Mīļi vārdi
Katru sirdi silda,
Ļaujot dvēs’lei tā kā svecei kust…
Ārija Āre
***
Kas gan var mainīties ikdienas skrejā?
Te saule, te vēji, te sniegpārslas krīt.
No priekiem un skumjām paliek tik mirkļi,
no kuriem gadu rakstus var vīt.
Ik dienu pa dzīparam klusi
ieviju likteņa kamolā savā.
Ieviju, satinu, pati vien zinu,
kādas krāsas te šodien zied.
Katru dienu es tavu vārdu
savam līdzās tinu un viju.
Kādu tam dāvāju likteņa krāsu,
neprasu citam, to pati vien zinu.
Pretim rītiem un vakariem skrienu,
plaukstās gadu raksti man zied,
krāsām gaišām, tumšām, raibraibām,
kas pašai kopā būs jāsasien.
Gina Viegliņa
***
Klāt pavasaris — vizbules zied!
Ir sācies jaukais ziedu laiks.
Raugos ziedu dzidrajās acīs —
ko viņām vēlēt, ko pasacīt?
Kā gaismas plūsma — skūpsts!
Ziedlapa pieskārās lūpām manām.
Ne saules sūtīts, bet ziedlapu nests,
ne gaidīts, ne lūgts pie manis atlidoja
pavasara ziedu skūpsts.
maija vegnere
Saulgriežu vēsts
Kārkla pūkainais brīnums
Zaros šūpojas vējā;
Sen jau visi mēs zinot —
Pirms Lieldienām pūpoli smejas.
Laiks nometis slēģus
Pumpuru mājokļiem,
Nu veicīgi mēģina
Šūt spilvenus saules dzīpariem.
Diena ir izpletusi
Spārnus virs pasaules;
Mirkli aiz mirkļa klusi
Saules mīļumu zemei nes.
Gina Viegliņa
***
Klāt pavasaris — vizbules zied!
Ir sācies jaukais ziedu laiks.
Raugos ziedu dzidrajās acīs —
ko viņām vēlēt, ko pasacīt?
Kā gaismas plūsma — skūpsts!
Ziedlapa pieskārās lūpām manām.
Ne saules sūtīts, bet ziedlapu nests,
ne gaidīts, ne lūgts pie manis atlidoja
pavasara ziedu skūpsts.
Sarmīte Rode
***
Un atkal es novelku robežstabiņus
Vietā, kur sirds un prāts neizlīgst,
Nolīdzinu visdziļākās stidziņas,
Lai zaļa pavasara zālīte dīgst.
Un neko nevajag vairāk, kā bijis,
Uzzied atmiņas siltiem stariem,
Tai lietus mākonī, kas nenolijis,
Tevi sveicinu no tāliem novakariem.
Naula Dzirkale
Neizlēmība
Es gaidīju spirgtu vēju,
Atnāca pelēcīgs rīts.
Pēc brīža sāka jau līt.
Es gaidīju šorīt sauli,
Bet migla no Daugavas kāpa
Un ziedi pēc saules slāpa.
Es gāju, lai satiktu tevi,
Bet pretī man nāca kāds cits
Un es viņam aizgāju līdzi.
Tev krustcelēs vienmēr patīk
Ilgi stāvēt un nīkt,
Tādēļ pēc tevis ir veltīgi tvīkt.
Naula Dzirkale
Lietus dienā
Arī lietus diena
Dārzos ziedus ver,
Arī lietus dienā
Putni rasu dzer,
Arī lietus dienā
Ceļš mūs līdzi sauc,
Arī lietus dienā
Vējš mums matus jauc,
Arī lietus dienā
Ir gaiši sapņot ļauts.
