Uzņēmums SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Aizkraukle”” (“CBS”) veic ceļu, tiltu būvju uzturēšanas un remonta darbus. Strādajam tuvējās pašvaldībās — Aizkrauklē, Koknesē, mazliet arī Jaunjelgavā. Aktīvā darba sezona pagaidām vēl nav sākusies. Ja arī būtu pasūtījumi, pašreizējos laika apstākļos grants seguma ceļu, ielu remontus nevar sākt. SIA “CBS” darbības sākumā, deviņdesmito gadu vidū, nozarē bija uzrāviens, pēc tam kāds laiks bez izmaiņām, bet pēdējos gados sameklēt vajadzīgo darba apjomu kļūst grūtāk. Problēmas ir, un jāatzīst, ka, raugoties uz nozares šībrīža situāciju un tuvāko nākotni, pārliekam optimismam nav pamata.
Uzņēmuma kapacitāte nosaka to, kur esam, ko spējam paveikt. Mums nav strādājošo simti, nevaram pretendēt uz miljonu vērtiem pasūtījumiem, bet cenšamies būt savā vietā, savā nišā, veicot darbus, ko varam “pacelt” paši. Apzināti izvēlamies neiet par apakšuzņēmējiem lielajām firmām, šādi strādājam tikai atsevišķos gadījumos, izvēloties labus un uzticamus sadarbības partnerus. Mūsu uzņēmumā ir ļoti labs, saliedēts un stabils kolektīvs, cilvēki mainās reti. Pēdējo reizi darbinieku maiņa bija pirms gadiem pieciem. Darbojamies jau 26 gadus, un no 17 darbiniekiem gandrīz puse strādā kopš pirmsākumiem. Būvniecības nozarē darbu sezonalitātes dēļ ziemā strādniekus, dažkārt arī inženiertehniskos darbiniekus, atbrīvo no darba un atkal pieņem sezonas sākumā. Nevienu gadu tā neesam darījuši, līdz ar to cilvēki varbūt jūtas stabilāk. Jāatzīst, ka sniega trūkums pēdējās ziemās rada grūtības nodrošināt pilnu darba slodzi, tomēr cenšamies sezonalitātes jautājumu risināt. Tā kā mūsu uzņēmums nodarbojas ar ceļu apkopi, tad, lai gan darba ir mazāk, cilvēki vajadzīgi arī ziemā.
Pavasaros, arī šis nav izņēmums, medijos daudz runā par ceļu kārtību Latvijā. Aizvadītajā nedēļā ceturtdien notika ikgadējā AS “Latvijas valsts ceļi” rīkotā konference. Pagājušajā gadā tajā piedalījos, bet šogad nebraucu, jo tēmas ikreiz ir līdzīgas un parunāšana par problēmām neko nemaina. Ceļu kārtība katru gadu kļūst aizvien sliktāka, un Latvijas autovadītājiem tas rada milzīgus zaudējumus. Skaidrs, ka ieņēmumi no degvielas akcīzes nodokļa ceļiem būtu jānozvirza 85%, nevis tikai 30% apmērā, kā ir pašreiz, taču tas nenotiek. Naudas trūkst, bet risinājuma pagaidām nekāda. Pats ikdienā braukāju pa zemes seguma pašvaldībai piederošu ceļu, un šopavasar tas bija pavisam briesmīgs. Ja vēl valsts ceļus varēs izbraukt, tad, kā būs ar pašvaldībai piederošajiem, grūti pateikt. Zemes seguma ceļu tīkls tuvējās pašvaldībās pārsniedz 50 km, pat primitīvi parēķinot to, cik izmaksā viena kilometra remonts, saprotams, ka mazajiem novadiem tas nav pa kabatai. Jāpriecājas par to, ka šajā plānošanas periodā pašvaldībām iespējams piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus ceļu remontiem. Šķita, šis pieprasījums pēc ceļu būvfirmām cenas palielinās, taču tā nav, pagaidām drīzāk notiek pretējais — cenu dempingošana. Par pārtiku mēdz teikt, ka ir nezināmas izcelsmes produkti, bet būvniecības nozarē ir nezināmas izcelsmes uzņēmēji, kas var piedāvāt pakalpojumu krietni lētāk nekā pieredzējis un zinošs uzņēmējs. Šī problēma nozarē īpaši aktuāla bija pirms apmēram astoņiem gadiem, pēdējos gados iepirkumos uzņēmumu piedāvāto cenu starpības ir saprātīgas. Tomēr nupat vienā no pašvaldībām noslēdzās iepirkums, kurā uzvarētājs piedāvāja tieši divas reizes zemāku cenu nekā citi.
Pagājušajā sestdienā norisinājās ikgadējā Latvijas uzkopšana — Lielā talka. Uz šo iniciatīvu raugos pozitīvi. Talkas ideja ir atbalstāma, arī no patriotisma un sabiedrības saliedēšanas viedokļa. Bet, manuprāt, vispirms katram īpašniekam, uzņēmumam jāuztur kārtībā savs īpašums, teritorija. Vispirms jāsāk ar sevi, savu ģimeni, jāieaudzina bērnos apziņa un izpratne par kārtību, vidi, ētiskās vērtības — it kā pašsaprotami un tomēr tas nenotiek, jo mēslotāju joprojām netrūkst. Talka ir cīņa ar sekām, bet problēmu var risināt, novēršot tās cēloni.
Vēl tikai nedaudz vairāk kā mēnesis atlicis līdz pašvaldību vēlēšanām. Vakar noslēdzās sarakstu iesniegšana, un iedzīvotāji var skatīt pieteikumus, partiju programmas, izlemt, par ko balsot. Arī man piedāvāja iesaistīties un kandidēt, tomēr tas nav mans lauciņš. Vairāk nekā 20 gadu rajonā biju vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, un mani interesēja šo procesu pavadīt, bet pašam iesaistīties gan nav bijis vēlmes. Pieļauju, ka deputātiem pašvaldībās ir iespēja kaut ko mainīt, ietekmēt, tomēr tas ir tikai tad, ja esi pareizajā partijā. Un pareizā partija ir tā, kas valdībā tajā brīdī ir “pie šprices”. Tad pašvaldībā vari būt karalis. Ja piederi partijai, kas Saeimā ir dziļā opozīcijā, tad varbūt var mazas lietas darīt, neko lielu.
Uzskatu, ka Aizkraukle ir diezgan pozitīvs paraugs tam, kā būtu jādarbojas pašvaldībai. Iepriekšējais Aizkraukles mērs Vilnis Plūme pilsētu ievirzīja pareizās sliedēs, man šķiet, ka šis virziens apmēram tiek turpināts. Pilsēta ir attīstījusies, ir ievērojami labāk, kā bija pirms 20 gadiem. Runājot par izvēlēm, man būtiski, lai ir nacionālā stāja, lai gan dažkārt grūti noteikt, vai tā tiek noturēta, tāpat viss aiziet biznesā… Tomēr šai stājai ir jābūt. Pašvaldību vēlēšanās partijas karoga nozīme ir mazāka. Manuprāt, pašvaldībās liela nozīme ir personībām, turklāt daudz lielāka nekā personībām valsts mērogā. Es balsoju par noteiktu cilvēku kopumu, par darītājiem, par personībām, un tam klāt tomēr arī skaidri pateikta nostāja nacionālā jautājumā.
Nedēļas nogali šoreiz pavadīju savās lauku mājās, ir ļoti daudz ko darīt, veicot gan pavasara uzkopšanas, gan labiekārtošanas darbus. Ja laika apstākļi aprīļa nogalē ir labi, tad brīvdienās kopā ar sievu mēdzam paceļot. Uz dažām dienām aizbraucam uz Igauniju, Lietuvu. Vēl nedēļas nogales labprāt izmantojam kultūras baudīšanai. Mūzikas, mākslas, teātra klātbūtne manā dzīvē ir nozīmīga. Kopā ar kundzi iespējami bieži apmeklējam izstādes, izrādes, koncertus un citus kultūras pasākumus. Pagājušajā nedēļā bijām Jaunajā Rīgas teātrī Kristīnes Krūzes režisētajā monoizrādē “Lakstīgalu māja”, kurā spēlēja Sandra Zvīgule. Patīk gan Jaunais Rīgas teātris, gan Nacionālais un Dailes teātris. Pēdējos gadus teātru repertuārs vairāk pieskaņojas masu gaumei, kas neļauj radīt un rādīt izcilus darbus, tomēr skatāmies, ko piedāvā. Nepilnus desmit gadus iegādājamies valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertu abonomentu. Regulāri dodamies uz Daugavpili, Marka Rotko centru, kad tur iekārto jaunas izstādes. No 21. aprīļa līdz septembra otrajai pusei Rotko centrā eksponēs izcilā norvēģu mākslinieka Edvarda Munka pasaulslaveno gleznu “Advokāta Ludviga Meijera portrets”, noteikti nepalaidīsim garām iespēju aplūkot.
