Nesaprotu vīriešus. Indriķis pat — kā pavasaris, tā mūždien slims. Šņaukājas, klepo un ik pa laikam saka: “Man laikam temperatūra.” Nu un? Temperatūra ir visiem cilvēkiem — citam augstāka, citam zemāka. Trakākais, ka Indriķis saskatās reklāmas un man viņam jāpiegādā visi medikamenti, ko reklamē televīzijā. Tie taču maksā milzu naudu, bet efekta nekāda. Ja viņam tāpēc būtu sliktāka ēstgriba, tad vēl nekas, bet apetīte kā vilkam. Man taču jādomā, lai Lieldienās pietiek naudas baltajām olām. Laikam jau senos laikos arī cilvēki nīkuļojuši, jo ne velti Pūpolsvētdienā ir ieviesta pēršanas tradīcija ar veselības vārdiem. Apstākļu spiesta, nolēmu šo tradīciju ieviest arī mūsu ģimenē. Nopirku pamatīgu pūpolu bunti par trīs eiro, piemeklēju krietni garāku pantiņu par tradicionālo un svētdienas rītā ar vārdiem “Pūpols, pūpols — apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, lunkans kā žagars, sarkans kā ābols, zaļš kā zars, drošs kā lauva, veikls kā vāvere. Veselība iekšā, slimība ārā!” pamatīgi nokūlu Indriķi. Viņš gan nebija sajūsmā par šo metodi, bet tā palīdzēja. Jau četras dienas uz aptieku nav jāiet. Iesnas un klepu kā ar roku noņēma. Acīmredzot katrai slimības ārstēšanai jālieto piemērotākās metodes. Un mūsu sentēvi to zināja.
