Pagājušajā nedēļā mani nomāca pavasara depresija. Citi priecājās par putniem debesīs, bet man tie bija galvā. Nu nekādas krāsas dzīvei! Bet kas tad no tās bezcerības bedres izvilks, ja ne pati? Un to es izdarīju franču gaumē. Atradu padomus, kā viegli dzīvot. Man šķiet, es tagad to daru pat divreiz vieglāk nekā francūzietes. Viens no pirmajiem padomiem garajā pamācību listē bija: sarīko smalkas vakariņas. Tas nu gan bija īsti manā gaumē! Saaicināju 15 draudzenes, noformēju kredītu, pasūtīju izsmalcinātas uzkodas, visos stūros iededzu sveces, un ballīte varēja sākties. Tā man bija lieliska iespēja apžilbināt viešņas ar savu intelektu un jauno kleitu. Viss izdevās lieliski, tikai biju cerējusi, ka pāri paliks vēl uzkodas, bet visu noēda, it kā nedēļu būtu badojušās.
Viens no ieteikumiem bija, ka uz darbu nav jāiet kā bezdzimuma būtnei. Tiešām laba doma. Nopirku divas jaunas blūzītes ar volāniņiem.
Lai sevi pilnveidotu un pārveidotu, francūzietes nekad negaida, kad notievēs līdz noteiktam ciparam uz svariem, uzvarēs cīņā ar celulītu vai kamēr mati ataugs īstajā garumā. Viņas zina, ka ir jādzīvo un jābauda šodiena. Un es to arī daru ar sirdi un dvēseli — Stokholmas diētu vairs neievēroju, apnika man tos salātus ēst. Es taču esmu skaista tāpat, un galu galā laba cilvēka vajag daudz.
Skaitļi pasē man interesē tik daudz, lai nenokavētu laiku, kad man jāiet painteresēties par pensijas piešķiršanu. Bet par visu pārējo es tikai smaidu. Indriķis gan visu laiku burkšķ par manu vieglprātību. Nemaz neprot novērtēt manī mītošo franču sievieti!
Izabella
