Ar “Staburagu” esmu kopš tā bērnības — 1972. gada vasaras. Jaunības trauksmē biju sācis dzejot, rakstīt esejas. Redakcijas ļaudis manus literāros vingrinājumus atzina par gana labiem publicēšanai. Tā sākas mans ceļš pie laikraksta un lasītājiem.
Bet toreiz iedomāties nevarēju, ka pēc 18 gadiem — tautas atmodas vēsturisko pārmaiņu laikā, kad Latvija atguva neatkarību — kļūšu par “Staburaga” redaktoru. Ja apzīmētu ar kārtas skaitli, tad biju 3. redaktors. Kārtas skaitļus parasti liek karaļiem un pāvestiem, bet redaktors ir priekšstrādnieks. Toreiz sajutu līdzību ar trešo tēva dēlu Antiņu un loloju cerības, ka demokrātija, vārda brīvība, neatkarība nodrošinās taisnīgumu un labklājību visiem.
Deviņus gadus biju vietējais ceturtās varas kučieris. Tas bija lielu pārmaiņu laiks gan sabiedrības demokrātijas procesos, gan laikraksta tapšanas tehnoloģijās. “Staburaga” redakcijas kolektīvs viens no pirmajiem atjaunotajā Latvijas valstī apvienojās privātā izdevējsabiedrībā, kas bija svarīgi redakcionālai brīvībai un finansiālai neatkarībai. Šīs vērtības “Staburags” saglabā joprojām, arī piesaistot pieredzējušu investoru, lai konkurences apstākļos ne tikai pastāvētu, bet arī attīstītos. Kļūstot vecāks, “Staburags” cenšas būt jauneklīgāks. Tāda tagad ir ilgmūžības (izdzīvošanas) formula. Kaut dzīvajā dabā ir pretēji — jo vecāks, jo stīvāks.
Sabiedrība par informācijas trūkumu tagad sūdzēties nevar, īpaši jaunie cilvēki, kas gan ir kūtri laikrakstu un žurnālu lasītāji, bet ik brīvu brīdi “sēž” sociālajos tīklos internetā. Reizēm man šķiet, ka informācijas jau ir par daudz, tā cilvēkus nomāc. Varbūt pietiek ar to vien, ko ieraugi, paskatoties uz mežu gālēm, lielceļu, mājas pagalmu? Un, ja nav labu ziņu, tad labāk lai nav nekādu. Palīdzēt ieraudzīt labo — tas ar katru dienu kļūst svarīgāk.
Tuvojoties “Staburaga” jubilejai, pāršķirstīju savas vecās piezīmes par laikraksta būtību un sūtību. Toreiz man nelikās tik svarīgi, vai pieturzīme teikumā ir īstajā vietā. Lai laikraksts būtu tā vieta, kur lasītājs atrastu ne tikai informāciju, bet arī savu pieturas un patvēruma vietu. Un lai “Staburagā” gars gaismotu vairāk par ceturtās varas zizli.
Sveiciens un paldies visiem “Staburaga” lasītājiem un veidotājiem 50. jubilejā!
Lai nekad nezūd pārliecība — turpinājums sekos!
