Iesaka Līga Sudare, skolotāja
Šogad par oskarotajām filmām runāja vēl vairāk kā parasti milzīgā misēkļa dēļ, kas notika galvenās nominācijas paziņošanas laikā — kamēr filmas “La La Land” (otrs nosaukums “Kalifornijas sapņi”) režisors Damjēns Šazels, turot rokās apzeltīto statujiņu, teica uzvaras runu, viņam fonā tika paziņots, ka notikusi kļūda un patiesā uzvarētāja ir filma “Mēnessgaisma” (“Moonlight”). Tomēr, neraugoties pat uz visu šo dīvaino traci, manuprāt, šīs abas filmas ir vērts redzēt vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, varam būt priecīgi un novērtēt to, ka pie mums, mazajā Latvijā, uz lielajiem ekrāniem ir iespēja tik laicīgi skatīt abas galvenās “Oskara” laureātes — filmas “La La Land” un “Mēnessgaisma”, jo, godīgi sakot, ar pašmāju šedevriem ir gadījies tā, ka Eiropas kinofestivālos tos slavē, bet parastais latvietis — ierindas skatītājs — nemaz pie filmas novērtēšanas netiek. Vēl jo vairāk, ja nebūtu Oskara nominācijas, visticamākais, filma “Mēnessgaisma” pie mums nemaz nenonāktu — tā ir neatkarīgā filma ar mazu budžetu (sešas reizes mazāku nekā “La La Land”), turklāt par ļoti jūtīgu tēmu ļoti konkrētā vidē — par homoseksuālām jūtām melnādaino rajonā Maiami. Varētu domāt — kas gan aktuāls šādā filmā varētu šķist mūsu platuma grādos? Un tomēr — tieši šajā filmā redzētais šķita daudz vairāk pietuvināts mūsu realitātei nekā daudzas citas pat pie mums uzņemtās filmas (kaut vai ūdens sildīšana katlā, lai ietu vannā, nav nemaz tik sen aizmirsta pieredze, un vīrieši, kas klusē un neprot izteikt savas jūtas, ir nemainīga parādība vēl joprojām).
Otrkārt, ir ļoti nežēlīgi salīdzināt šīs abas filmas, jo kā lai salīdzina uzšķērstu sociālo brūci ar košām kleitām un dziesmām? “La La Land” ir bagātīga filma ne tikai finansējuma, bet arī klišeju un kino klasikas citātu ziņā, un tomēr tai izdodas nekļūt banālai — lai arī man ļoti nepatīk mūzikli, šīs filmas beigās es tiešām jutos aizkustināta un emocionāli pacilāta. Šī filma tiešām izmanto visu kino ieroču oriģinālu — visu, ko nevar uzrakstīt ne grāmatā, ne parādīt uz teātra skatuves. Filma ir kvalitatīva, gaumīga un, par laimi, visu laiku nedzied. Taču, ja meklējam filmā ko vairāk par skaistu vizuālo noformējumu un virspusēji parādītām attiecībām, kas uz dzīves kopējā fona nav nekas vairāk kā viens gads no dzīves, tad sausais atlikums ir vēl tukšāks — filma parāda cilvēku egoistiskos mērķus kļūt slaveniem, kļūt par kaut ko, sasniegt savus mērķus, kas, izrādās, svarīgāki par mīlestību. Mūsdienās sekot saviem sapņiem ir pat tāda kā modes lieta un ar to tiek attaisnots daudz kas, taču lielam sapnim kļūt par slavenību Holivudā tomēr ir tāda kā mazuma piegarša. Teikšu godīgi — pirms noskatījos “Mēnessgaismu”, man “La La Land” patika daudz labāk, bet tagad šķiet, ka tomēr tiku apžilbināta ar smukiem aktieriem, skaistām drēbītēm, pasakainajām saulainajām ainavām, stilīgajām ballītēm un ritmiskajām dziesmiņām.
“Mēnessgaismā” nav nekā no tā (tomēr jāatzīmē, ka mūzika filmā ir ļoti spēcīgs instruments atmosfēras radīšanai). Te ir viena cilvēka dzīves trīs posmi — bērnība, kur puika ar iesauku Mazais skolā tiek apsmiets un pazemots un arī mājās viņu īsti nekas negaida, jo mamma ir atkarību varā, bet tēva, protams, nav. Nejauši satiktā vīrietī Huanā Mazais atrod tēva figūru — Huans viņu iemāca peldēt un daudz runā par to, ka cilvēks pats, nevis apkārtējie, nosaka to, kas tu esi. Paradoksālā kārtā izrādās, ka šis lieliskais Huans arī ir cilvēks, kurš vakaros viņa mammai pārdod narkotikas. Kad Mazais to saprot, mēs varam tikai minēt, kas notiek viņa galvā un sirdī, taču pat domāt par to ir sāpīgi. Tālāk jau redzam Mazo — Šaironu — pusaudža vecumā. Izstīdzējis, vēl joprojām visu apsmiets un pazemots pusaudzis, kurš šajā dzīves posmā iziet divējādu iniciāciju — viņš gūst pirmo maiguma pieredzi ar savu draugu (vienīgo skolā, kurš pret viņu ir izturējies labi jau kopš bērnības) un pirmo reizi ar fizisku spēku iestājas pret saviem pāridarītājiem, kas noved pie aresta. Trešā filmas daļa — Šairons ir kļuvis par iespaidīgu muskuļu kalnu ar zelta ķēdēm un zelta kronīšiem uz zobiem. Ironiskā vai likumsakarīgā kārtā viņš nodarbojas ar to pašu, ar ko nodarbojās Huans. Viņam nav privātās dzīves, viņš vēl joprojām ir mazrunīgs, bet ļoti cienīts un turīgs vīrs. Kādā naktī saņemtais telefonzvans no bērnības drauga ir viņa vienīgā iespēja otro reizi dzīvē kādam pateikt par to, kā viņš jūtas. Draugu tikšanās pēc 10 gadu neredzēšanās ir tik neērta un tik īsta, ka daudzi — neatkarīgi no dzimuma un ādas krāsas — tajā atpazīs savu pieredzi, pilnu ar klusumu, nespēju izteikt jūtas un mēģinājumiem definēt to, kas es tagad esmu.
Filmu “Mēnessgaisma” es noteikti uzskatu par spēcīgāku, taču man nekad neienāktu prātā, ka šāda filma var saņemt Oskaru — Zelta palmas zaru Kannās pavisam noteikti, bet Oskaru? Tas tiešām ir liels pārsteigums un, iespējams, izgāšanās ar laureātu paziņošanu to kaut kādā veidā pat simbolizē — Oskaram bija grūti pieņemt šādu notikumu pavērsienu. ◆
