Februārī Dailes teātrī pirmizrāde bija Oskara Vailda romāna “Doriana Greja ģīmetne” dramatizējumam latviskā versijā — “Doriana Greja portrets”. Vailda idejas latviskajai mentalitātei un skatuvei centās pieskaņot teātra literārā padomniece Evita Mamaja un pati režisore Laura Groza-Ķibere. Stāsta sižets — gados jaunais Dorians Grejs draudzējas ar mākslinieku Bazilu Holvardu, un viņš rada lielisku puiša portretu. Augstmaņa lorda Henrija Votona samulsināts un ietekmēts, Dorians pauž vēlēšanos — kaut es paliktu mūžam jauns, bet novecotu ģīmetne. Šī ir vienīgā pasakai līdzīgā sižeta līnija, kas vijas cauri stāstam. Pārējais — cilvēka egoisma, jūtu haosa, tieksmju, nodevības kokteilis. Lieliska, labi pārdomāta ir Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, kas ļauj aktieriem ērti un dabiski darboties uz skatuves. Īsts baudījums bija Kārļa Auzāna mūzika. Lai gan iestudējums nebūs manu iecienītāko topā, manuprāt, tam trūkst vērienīguma, atļaušanās provocēt, tomēr šī ir izrāde, ko būtu vērts redzēt. Galvenokārt tās raisīto pārdomu dēļ. Pieļauju, ka pēcgarša var nebūt pārāk patīkama, tomēr iegūtā emociju bagāža, ko pēc tam izvētīt, nav peļama. Mazliet citādi ir ar izpildījumu. Varbūt mazliet pārāk daudz ir simbolu un zemteksta, kas jāsaprot, taču, iespējams, kļūdos un mēģinu kaut kādu apslēptu jēgu meklēt tur, kur tās nemaz nav. No aktieriem gribētu izcelt Pēteri Liepiņu un viņa atveidoto teātra direktoru Īzaku. Pēteris Liepiņš ir apliecinājums virtuozitātei, meistarībai un kaut kur dzirdētajam teicienam, ka liels aktieris arī mazu lomu padarīs lielu. (Un otrādi.) Galvenās lomas atveidotājs Dainis Grūbe, lai izdzīvotu lomu, centās, cik spēja. Šī centība arī lika zaudēt ticību viņa Dorianam Grejam. Dainis Grūbe vēlāk kādā intervijā atzina, šīs emocijas — tīksmināšanās ap savu skaistumu, cietsirdība, alkas pēc jaunām sajūtām un citas — viņam ir svešas. Lielisks bija lords Henrijs Votons (Juris Žagars), arī Intara Rešetina mākslinieks Bazils. Atsevišķs stāsts ir baleta prīmas Elzas Leimanes iesaisti izrādē, liekot viņai ne tikai dejot, ko nenoliedzami baletdejotāja brīnišķīgi prot, bet ļaujot darīt arī aktiera darbu. Visu cieņu baleta prīmai, taču viņas aktrises veikums nepārliecināja it nemaz, dažbrīd jutos pat neērti.
Ir izrādes, kuras var apmeklēt, iepriekš neiedziļinoties un par sižetu nezinot faktiski neko. Šajā gadījumā neliela sagatavošanās ļaus atklāt (vai atsaukt atmiņā) paša Oskara Vailda dzīves dramatismu, pārdzīvojot sava laika sabiedrībā neatļautas un nepieņemamas jūtas un attiecības (lai gan pagājis vairāk nekā 120 gadu, aktualitāte nav zudusi). “Doriana Greja ģīmetne” ir Oskara Vailda vienīgais romāns, pat ja tas nav lasīts, tad noteikti dzirdēti vismaz daži citāti no tā. Un šie aforismi (brīžiem varbūt pat pārāk daudz) no lorda Henrija Votona izrādē birst kā no pārpilnības raga. Drosmes, gribas vai kādu citu īpašību trūkuma dēļ savas nepiepildītās ilgas Henrijs īsteno ar Doriana palīdzību. Un tas, par kādu bezjūtīgu un emocionālu analfabētu kļūst sākotnēji naivais jauneklis, ir Henrija ‘‘nopelns’’. Taču grūti nenokļūt lorda Henrija tīklos. Viņa hipnotizējoši valdzinošās domas — ironiskas, izsmejošas, emocionāli perversas, glaimojošas, pārdrošas, ikdienišķo noliedzošas — iekārojamas kā aizliegts auglis. “Skaistums, īstais skaistums, beidzas tur, kur sākas gudra izteiksme. Prāts pats par sevi jau ir kroplība, tas bojā katras sejas harmoniju” vai “cilvēks ir viss, ko vien vēlaties, tikai ne saprātīgs”. Pārdomas par manipulāciju, ietekmēm, aizliegto augli, ārējā skaistuma kultu, garīgo impotenci un vēl daudz ko citu pēc izrādes noskatīšanās būs daudz, un tās attaisno šī iestudējuma trūkumus. ◆
