Vineta Lavrenoviča nupat nosvinēja sava darba pilngadību — 18 gadu Sunākstes kultūras dzīves vadītājas amatā. Viņa atzīst, ka šis ir viņas sirdsdarbs, kaut citi agrāk nekā viņa pati pamanījusi, ka šī ir joma, kurā viņai jābūt. Dzirkstoša, enerģiska, atvērta —
tāda viņa ir, kaut atklāj, ka pašas dzīve allaž nav bijusi ziedoša pļava.
— Kāpēc izvēlējies agronomes profesiju?
— Mans vectēvs no mammas puses bija agronoms, arī mans tēvs. Biju iedomājusies, ka man jāstrādā ar cilvēkiem un jomā, kas saistīta ar laukiem. Bērnībā to vien darījām, kā ravējām bietes, aprūpējām saimniecību, palīdzējām vecākiem. Tāpat tēvs mūs ņēma līdzi uz lauka, un man šis šķita interesants darbs. Esmu gan Latvijas, gan ģimenes tradīciju patriote, un noteicošais profesijas izvēlē bija ģimenei. Mana klases audzinātāja Sunākstes pamatskolā Gundega Šķietiņa gan jau tad saprata, ka man vajadzēja mācīties to jomu, kurā esmu tagad. Togad eksperimentālā veidā vidusskolas eksāmeni reizē bija iestājeksāmeni augstskolā. Gribēju studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet ķīmija nebija mana stiprā puse, un augstskolā netiku, tāpēc iestājos Saulaines tehnikumā. Agronomes profesijā esmu strādājusi tikai prakses laikā. Vairāk nepaspēju, jo likvidēja kolhozus, un šajā profesijā darba vairs nebija.
Kad jāiet pa priekšu
— Kā izlēmi pievērsties kultūras lauciņam?
— Mana horoskopa zīme ir Dvīņi, mierā nevaru nosēdēt, un man patīk jauni izaicinājumi. Jaunākajai meitai bija tikai pusgads, kad pieteicos izsludinātajam konkursam Sunākstes pagasta kultūras darbinieka amatam. Arī šī joma mūsu ģimenei nav sveša — mana mamma kādu brīdi bija kluba vadītāja tajā pašā ēkā, kur tagad strādāju es. Nesen atradu tēva 1975. gadā uzrakstīto biogrāfiju un tajā izlasīju, ka viņš savulaik bijis kluba vadītājs manas mammas dzimtajā pusē tagadējos Antužos.
Konkurss bija diezgan nopietns, bija jānoorganizē pasākums, pirms deputāti lēma, kuru apstiprināt amatā. Bija Ziemassvētki. Sarunāju mūziku, noorganizēju atrakcijas, ar pašas darinātiem puzuriem izpušķoju milzīgo egli. Šajos Ziemassvētkos, kas bija mana darba astoņpadsmitā gadadiena, atkal egli pušķoju ar šādām pašas darinātām rotām.
— Kā ir organizēt kultūras dzīvi mazā pagastiņā?
— Sākumā gāja visādi, bet man šis darbs patiešām patīk. Lai iekustinātu cilvēkus, esmu izmēģinājusi daudz ko. Manuprāt, ne tikai Sunākstē, bet arī citur ir tā, ka cilvēki uz kultūras pasākumiem nāk tā viļņveidīgi — ir brīži, kad visi ir ļoti aktīvi, visur piedalās. Un ir periodi, kad ļaudis kļūst pasīvāki. Tas lielā mērā saistīts ar valstī notiekošo, cilvēku noskaņojumu vispār. Bija laiks, kad cilvēki negāja no mājas ārā — nebija naudas, pārņēma depresija, valdīja neskaidrība. Tad ir grūtāk. Kultūras darbiniekam jāiet pa priekšu. Patlaban īpaši nevar sūdzēties. Cilvēki nāk, tātad viņiem ir tāda iekšēja vajadzība. Ļoti priecājos, ka nedēļas nogalēs mājup brauc jaunieši, nāk uz pasākumiem savā dzimtajā pagastā. Uzskatu, ka tajā liela nozīme ir ģimenei, audzināšanai. Ģimene ir vesela politika! Ja tu jautātu par manu attieksmi pret politiku…
— Kāda tā ir?
— Politiku mēs veidojam tepat uz vietas. Manā izpratnē visa Latvija ir kā liela ģimene, un lielā politika sākas katrā ģimenē, tajā jau katrs veido savu mazo valsti. Ja mums Latvijā būtu gudri un mīloši vecāki, tas ir, valdība, kura mīlētu savus bērnus kā mamma un tētis, ja domātu par mums kā par nākotni, tad arī valstī viss būtu citādāk.
Es neiesaistos politikā, nekandidēju vēlēšanās, jo mans lielākais ieguldījums — izaudzināt labus bērnus — ir gandrīz paveikts. Politikas lauciņā varu sev tikai uzlikt lieku nastu un gūt negācijas, to man nevajag. Labāk palieku tur, kur esmu, daru savu darbu pēc iespējas labāk un tā sabiedrības labā paveicu daudz vairāk, reizē paliekot tāda, kāda esmu.
— Kultūras darbinieki — tā laikam ir sava republika?
— Jā, mēs esam uz viena viļņa. Manas ļoti labas draudzenes ir Rudīte Nāzare un Sarmīte Ķīse. Visas trīs pēc horoskopa esam Dvīņi, tātad kopā reāli esam sešas! Un mums ir dubultā interesanti. Dvīņi var izdarīt divas lietas reizē, līdz ar to var paveikt divtik. Un ļoti labas un draudzīgas attiecības man ir ar Astrīdu Mencendorfu, Seces kolēģi.
“Ļoti labi dzīvojam”
— Ko dara tavas meitas?
— Megija apgūst pārtikas tehnoloģiju Bulduru Dārzkopības vidusskolā. Vecākā meita strādā un pirmo gadu studē cilvēkresursu vadību Rīgas Tehniskajā universitātē. Man nevajag, lai meitas atgrieztos Sunākstē, bet ir svarīgi, lai viņas zina, ka viņām ir mājas, kur vienmēr būs gaidītas un atbalstītas, un lai viņas paliek Latvijā.
Starp citu, man ļoti patīk Sunākstē, mēs šeit ļoti labi dzīvojam. Iztikt var arī laukos. Mūsu ģimene ar lielu saimniecisko darbību neaizraujas, bet sava saimniecība — māja, zeme, lopi — mums ir. Tā ir tāda kā krājkasīte, jo ar pliku algu neiztiksi. Darbs savā saimniecībā man ir kā relaksācija. Mūsu ģimenei ir viena kopīga aizraušanās — mums patīk rozes. Tas aizsākās 2008. gadā kā meitiņas Judītes mazpulka projekts ar vienu mazu rožu dobi. Un pārauga par ģimenes sirdslietu. Tas gan prasa daudz ieguldījumu, darba un rūpju, bet, kad vasarā paveries visriņķī un redzi krāšņo rožu ziedēšanu, prieks atsver visu.
— Vēl viena tava aizraušanās ir līnijdejas.
— Man allaž paticis dejot, un visu laiku to esmu darījusi, sākot ar dejošanu tautas deju kolektīvā pamatskolā. Savulaik Sunākstē mēģinājām izveidot pieaugušo tautas deju kolektīvu, bet nesanāca. Kādu laiku dejojām kopā ar pagasta meitenēm, iestudējām savas dejas. Man gribējās kaut ko savu. Nāca līnijdeju bums, un aizbraucu uz mēģinājumu pie Elitas Kalnietes, kura mācīja līnijdejas Viesītē. Sapratu, ka viegli nav, bet man patika. Tad avīzē ieraudzīju rakstu par Ivetu Kalniņu, kura organizēja kursus līnijdeju vadītājiem. Pieteicos. Deju un soļu nosaukumi bija angļu valodā, skolā biju macījusies vācu. Pierakstīju vārdus, naktīs negulēju un meklēju vārdnīcā tulkojumu, lai otrā dienā varu sekot līdzi un būt līdzvērtīga tiem, kuri jau dejo un labi pārzina šo jomu. Eksāmenā bija grupai jāiemāca deja. Viņiem iemācīju, bet pati to deju nodejot nemācēju. Stāvu un raudu. Pienāk Iveta un saka: tu esi malacis, tev jau nav jāmāk pašai, bet galvenais, lai tava grupa dejo. Biju tik laimīga! Dabūju pirmā, tad otrā līmeņa līnijdeju pasniedzējas sertifikātu, un tā viss aizgāja. Līnijdejas dejojam jau vairāk nekā desmit gadu, esmu vadījusi grupas Jaunjelgavā, Secē, Sunākstē. Vienīgais, ko nožēloju, bija tas, ka šajā laikā varēju veltīt maz laika meitām, mammai, kura slimoja.
Vecāki un vārda brīvība
— Tagad tavs laiks vajadzīgs tēvam?
— Tēvam būs 87 gadi, viņš dzīvo pie mums, un tagad dzīve daļēji ir pakārtota viņam. Nevienam nav noslēpums, ka mans tēvs raksturā agrāk bijis paskarbs. Dzīvē kaut kā sanācis, ka esam bijuši atbalsts vecumdienās gan maniem, gan vīra vecākiem. Ja kādreiz liekas, ka ir grūti, es zinu, ka man pietiks spēka, jo katra cilvēka pleciem jau uzliek tikai tik, cik viņš spēj nest. Liels atbalsts man ir vīrs un meitiņas.
Man vēl ir divi brāļi. Vecākais brālis Ainis Liepiņš strādā par iecirkņa pilnvaroto Neretā. Viņš patiešām ir kā vecākais brālis. Labs. Jaunākais dzīvo Pļaviņās, un ar viņa ģimeni mūs saista dubultradniecība — viņa sieva ir mana vīra Guntara māsa.
— Kāda bija tava bērnība?
— Mums nekad nekā nav trūcis, taču tikām stingri audzināti. Saviem vecākiem esmu pateicīga, ka viņi mūs pieradināja pie darba, iemācīja pareizo attieksmi pret pienākumu un atbildību. Tagad jau uz to visu skaties citām acīm, bet manā bērnībā tēva vārds ģimenē vienmēr bija likums. Mūsu bērniem gan ir vārda brīvība, bet esam turējušies pie savu vecāku principiem, ka bērniem jāzina, kas ir atbildība, darbs un pienākums. Ir lietas, kas vienkārši jāizdara, gribi to vai negribi, patīk tev vai nepatīk.
Kāzas sudraba gadadienā
— Vai tev savu dzīvi izdevies izveidot tādu, kā gribēji?
— Visādi gājis. Visu dzīvi esam dzīvojuši pie vecākiem. Ir bijuši arī grūti brīži, bet visam esam tikuši pāri.
— Cik ilgi ar Guntaru esat kopā?
— Draudzējamies kopš vidusskolas gadiem, bet oficiāli apprecējāmies pirms pusotra gada. Tieši savā 25 gadu kopdzīves gadadienā, 14. oktobrī. Šajā datumā Guntars pārnāca no armijas un sākām dzīvot kopā.
— Vai tev svarīgs laulības gredzens pirkstā?
— Jā, tas man ļoti daudz nozīmē. Un man patīk, ka tagad esmu vienā uzvārdā ar vīru un meitām. Sākumā gribēju dubultuzvārdu: Liepiņa-Lavrenoviča, bet tad izspriedu, ka negribu būt tikai uz pusi kaut kas. Daudzi domāja, ka esmu izšķīrusies, lai gan pirmo reizi mūžā esmu apprecējusies.
— Tu nesen izdarīji vēl ko jaunu — sāki spēlēt ģitāru.
— Ikvienam iesaku nebaidīties apgūt ko jaunu. Tevī atmostas citas sajūtas, dzīve šķiet interesantāka. Sadzīvē ir daudz negāciju, sliktā bieži vien ir vairāk nekā labā, bet šādi sevis atklāsmes brīži liek justies uz dzīves viļņa. Man ir dejošana, darbs, dziedu vokālajā ansamblī — tas viss uztur dzīves motoru. Kad ir brīvs, patīk būt mājās. Divatā ar sevi. Taču man ļoti patīk cilvēki. Arī tad, ja viņam ir savi ‘‘tarakāni’’. Nu kuram no mums to nav? Esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kuri bijuši un ir manā dzīvē. Katrs no viņiem tajā ienesis daudz vērtīga. Saka jau: visi man labi bija, ja es pati laba biju…
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1971. gada 2. jūnijā Viesītē.
◆ Sunākstes saieta nama vadītāja.
◆ Vada līnijdeju kolektīvu “Balzams dvēselei” Secē.
◆ Beigusi Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu, iegūstot agronomes profesiju.
◆ Ģimene: vīrs Guntars, meitas Judīte (22 gadi) un Megija (18).
