Edgars ir optimists, kurš nebaidās riskēt. Pat tad, ja ar pirmo reizi nesanāk, nebaidīsies mēģināt vēlreiz. “Nemācos no savām kļūdām, ceru, ja vienreiz nesanāca, varbūt otrreiz izdosies,” atzīst koknesietis Edgars Miglāns. Šonedēļ viņam aprit 30 gadu, īpašas svinēšanas nebūs, jo pašam savus svētkus atzīmēt nepatīk, taču kādreiz nākotnē savā dzimšanas dienā Edgars vēlētos sapulcināt visus radus un draugus, lai vienkārši pabūtu kopā.
Solīds puika
Rīgas puika, uzaudzis Torņakalnā, Šampēterī, bērnības vasaras pavadījis arī Daugavpilī, nu jau vairākus gadus Edgars Miglāns Koknesē apmeties uz pastāvīgu dzīvi. Visu skolas laiku dzīvojis pie omes, kurai tagad jau pāri 90.
“Nevar teikt, ka ar mani bija grūti. Varbūt pāris reižu omei naktīs nācās mani meklēt, bet tas bija, mācoties tehnikumā, līdz tam biju solīds puika. Nebiju paraugbērns, bet domāju — labāk vecākiem, omei mazāk zināt, tad cilvēks mierīgāk guļ. Ja viņi zinātu visu, tad būtu vairāk sirmu matu, tāpēc viss nav jāstāsta,” smejas Edgars. “Laikā, kad es augu, vēl nebija tādu problēmu, kā par pusaudžiem dzird tagad, kad piedzērušos trīspadsmitgadīgus savāc uz ielas. Kādreiz ome mēdza atkārtot — manā laikā tā nebija! Toreiz domāju — nu ko viņa tur runā, bet jau tagad varu teikt, ka manā bērnībā tā nebija.”
Edgars strādā savā profesijā, par kuras izvēli nekad nav bijis šaubu. No bērnības patikuši dzelži, skrūvēšana, tāpēc, daudz nedomājot, pēc pamatskolas beigšanas iestājies automehāniķos. Viņš uzskata, ka Latvijā ir iespējams labi dzīvot, taču būtisks arī veiksmes faktors. “Nekad nav bijis tā, ka nav, kur strādāt. Latvijā ir darbs, cits jautājums — vai cilvēkiem ir vēlme strādāt. Nereti jaunieši deklarē, ka bez tūkstoš eiro mēnesī nestrādās, bet, kad jārāda darba devējam savas prasmes un varēšana, situācija ir bēdīga,” pārdomās dalās Edgars. “Tomēr labai dzīvei nevar likt vienādības zīmi ar lieliem ienākumiem, jo bagātie arī raud. Jātic, jāseko savai idejai, kaut kas ir jāupurē — laiks ģimenei vai, vēloties vairāk laika pavadīt ar savējiem, jāzaudē finansiāli, visam pievērsties simtprocentīgi laikam nav iespējams. Lai iegūtu, jābūt gatavam kaut ko zaudēt. Darbs, ko daru, man patīk, katru dienu ir citādi, ir dinamika. Protams, savu reizi uznāk apnikums, tomēr joprojām strādāju ar prieku. Esmu cilvēks, kuram patīk darboties. Strādāt ir kas cits, bet darbošanās man nozīmē darīt to, kas tajā brīdī sagādā prieku. Un ideāli, ja darbošanos izdodas apvienot ar darbu, strādāšanu. Bet tas retajam izdodas. Ceru, ka man tā kādreiz būs.”
Bērnība Koknesē
Lielākā vērtība no visa, kas dzīvē noticis, ir dēla piedzimšana, ģimene. Arī materiālas lietas ir nozīmīgas, bet tas, ko var nopirkt vai uzbūvēt, ne tuvu nav tik svarīgs kā emocijas, cilvēki, ģimene. Koknesē kopā ar sievu Jutu, kura ir koknesiete, un mazo dēliņu Miku Edgars dzīvo jau vairākus gadus. “Mani vecāki apmetās uz dzīvi Rīteros, bet Koknesē dzīvo radi, šeit ciemojoties, iepazinos ar savu nākamo sievu. Pastāvīgi uz dzīvi Koknesē palikām, kad piedzima dēls. Pirms tam īrējām dzīvokli Rīgā, pieteicās puika, un izlēmām, ka bērnam jāaug Koknesē. Rīgas steiga bija apnikusi, nepatika doma, ka bērnam jāaug mikrorajona asfaltā. Manā bērnībā Rīgā vēl bija citādi — būvlaukumi, aizaugušās pļavās pašu ierīkoti futbola laukumi un visādi piedzīvojumi. Tagad asfaltētie pagalmi ar automašīnu stāvlaukumiem, kur stūrītī piecos kvadrātmetros ierīkots rotaļu laukums, nav labākā vieta, kur bērnam izaugt. Šobrīd darbs Rīgā neļauj pavadīt pietiekami daudz laika kopā ar ģimeni, tāpēc kaut kas jādomā, jāmaina.”
Edgars ir no tiem retajiem vīriešiem, kurš izmantojis iespēju būt kopā ar mazuli bērna kopšanas atvaļinājumā. Ieklausījies savas mammas teiktajā, ka strādāt vienmēr paspēs, bet ik dienu būt kopā ar bērnu pirmajā dzīves gadā — tā ir ekskluzīva iespēja. “Dzīvoju mājās un redzēju, kā mazais aug, attīstās. Miks ir aktīvs, vēlas darboties, rosīties, un tas mums, vecākiem, prasa lielu enerģiju. Kad dēlam bija aptuveni gads, ar draugiem nedēļu aizbraucām uz Norvēģiju, atgriezos mājās, un mazais šajās dienās bija ļoti izmainījies, paaudzies. Šajā vecumā pārmaiņas notiek katru dienu. Domāju, tas ir normāli, ja vīrietis var un prot parūpēties par mazuli, tas arī ļauj labāk saprast sievieti. Plānojot ģimeni, mani plāni ir lielāki nekā sievai, redzēs, kā būs.”
Mirkļi, kas paliek atmiņā
Pateicoties sievai Jutai, Edgars aizrāvies ar ceļošanu, kas sākotnēji nesaistīja, pat šķitusi garlaicīga. Tagad kopā ar ģimeni ik gadu cenšas kaut kur aizbraukt. Katru gadu rīko ģimeņu ekskursijas — radi, draugi dodas vairāku dienu izbraukumos pa Latviju. “Latvijai ir savs skaistums, nevar un nevajag salīdzināt ar citām valstīm. Ir mirkļi, kas paliek atmiņā. Kaut vai vasarā, no rīta braucot uz darbu, laukos vēl migla, stirnas, aust saule — tādi skati ir neaizmirstami. Un tieši tad nevajag ne saulaino Maljorku, ne Norvēģijas kalnus. Katrā vietā ir kaut kas īpašs, neatkārtojams. Iespaidus, piedzīvoto nevar atņemt, tā ir vesela bagātība.”
Koknesietis atzīst, ka pašam savi svētki nepatīk — ne vārda, ne dzimšanas diena, turklāt ziema nav Edgara mīļākais gadalaiks. Nepatīk arī apdāvināšanas tradīcijas, īpaši Ziemassvētkos, kas pilnībā komercializēti, — veikalos atlaides, un pirmssvētku laiks pārvēršas par stresainu mantu un pārtikas iegādes maratonu. “Tā vietā taču daudz labāk pavadīt laiku ar ģimeni, draugiem, kaut vai uzcept pīrāgu visiem kopā. Kopābūšana ir lielākā vērtība. Ja nu tomēr jubileja jāsvin, kādā no dzimšanas dienām gribētu sarīkot pasākumu — saaicināt visus radus, draugus, sen nesatiktus cilvēkus, kuriem bijusi un ir nozīme manā dzīvē. Dāvana būtu pati ierašanās.” ◆
