Aizkraukles novada vidusskolas audzēkne Milana Moreva, apgūstot mazākumtautību izglītības programmu, jau otro gadu pēc kārtas ieguvusi pirmo vietu valsts latviešu valodas olimpiādē. Saruna ar viņas latviešu valodas un literatūras skolotāju Astru Jansoni par problēmām un aktuālo latviešu valodas un literatūras mācīšanā mazākumtautību programmā.
— Vai krievu plūsmas bērniem viegli apgūt latviešu valodu?
— Padomju laikā bija grūtāk, jo latviešu valoda nebija kā obligāts mācību priekšmets, bet kā fakultatīva stunda. Toreiz Latvijā varēja izdzīvot, nezinot latviešu valodu. Pēc 1991. gada situācija mainījās, arī vecāku un bērnu attieksme, visi kļuva pozitīvāk noskaņoti pret valodas apguvi. Tomēr mācīties bija grūti, jo vecās grāmatas vairs nederēja, bet jaunas nebija uzrakstītas. Skolotājam bija diezgan liela brīvība, ko mācīt un kādām metodēm, un šis laiks man ļoti patika. Centāmies reaģēt uz katru aktualitāti. Piemēram, līdzko Skrīveros bija badā nomērdēti zirgi, par to teksts bija jaunajā mācību grāmatā. Tas bija laiks, kad mazākumtautību bērni Latvijā bija motivēti lietot latviešu valodu, un Aizkrauklē bija arī atbilstoša valodas vide: viņi satikās ar latviešu bērniem pagalmā, mākslas un mūzikas skolā, kur runāja latviešu valodā. Salīdzinājumā ar to laiku šobrīd ir daudz grūtāk, jo bērni brīvajā laikā vairāk lieto angļu valodu.
— Kas mazākumtautību bērniem padodas visgrūtāk?
— Pareizrakstība. Ir ļoti svarīgi, lai bērnudārzā tiktu attīstīta bērna fonemātiskā dzirde, piemēram, atšķirt īsos un garos patskaņus, pareizi izrunāt tos. Kad cilvēks raksta, viņš domās pats sev diktē tekstu. Reizēm vecāki, gribot palīdzēt savam bērnam, mājās diktē viņam tekstu. Patiesībā vajadzētu rīkoties otrādi — ļaut, lai bērns diktē, un pašiem rakstīt tā, kā bērns diktē, ļaujot viņam saprast, ka vecāki uzraksta nepareizi tad, kad viņš nav pareizi nolasījis vārdu. Vēl. Mūsdienās 1. klasē mazākumtautību bērni apgūst trīs valodas vienlaikus — latviešu, krievu un angļu. Parādās kļūdas, kādu agrāk nebija, piemēram, lietvārdus, mēneša nosaukumus bērni latviešu valodā raksta ar lielo burtu.
— Ir taču tā — jo vairāk valodu jau zini, jo vieglāk iemācīties vēl citas. Vai bilingvālā izglītība ir novērtēta?
— Pasaulē to uzskata par elitāru izglītību. Man žēl, ka Latvijā daudzi nenovērtē bilingvālās izglītības piedāvātās iespējas, brīžiem pat ir sajūta, ka kāds grib to mūsu valstī iznīcināt. Arī latviešu mācībvalodu skolās steidzīgi būtu jāievieš mācību satura apguve divās valodās, piemēram, latviešu—angļu vai latviešu—krievu, lai jaunieši akadēmiskā līmenī spētu lietot trīs — četras valodas. Pozitīvi vērtēju Rīgas Žoltoka vidusskolas pieredzi, kur pēc vecāku vēlmes tiek veidotas “mix” klases, kurās 50% bērnu ir latvieši un 50% krievvalodīgi un kurās visi mācību priekšmeti tiek mācīti divās valodās. Bilingvālā izglītība ļauj ne tikai labāk apgūt valodas, bet pozitīvi ietekmē arī bērna vispārējo intelektuālo attīstību, pie tam bieži vien tā neprasa papildu finanšu resursus. Piemēram, bērnudārzos viena audzinātāja grupiņā varētu runāt latviešu, bet otra — krievu vai angļu valodā, kā rezultātā bērni iemācītos šajās valodās runāt bez akcenta.
— Kā valsts valodu varētu popularizēt mazākumtautībām?
— Neuzskatu, ka tā ir jāpopularizē. Ir jārada vide, lai cilvēki nebrauktu prom no valsts. Jaunieši apzinās latviešu valodas nozīmi Latvijā, bet pēdējā laikā vēlme apgūt latviešu valodu augstā līmenī ir mazinājusies. Ja vēl nesen visi devās studēt uz Latvijas augstskolām, tad šobrīd liela daļa brauc studēt uz ārzemēm, un daudzi plāno tur arī palikt dzīvot, līdz ar to latviešu valoda viņiem vairs nav tik nozīmīga.
Skolēna sekmes eksāmenos un panākumi latviešu valodas olimpiādē ļoti lielā mērā ir atkarīgi no cilvēka kopējā intelekta līmeņa, jo visi jautājumi ir saistīti ar bērna pieredzi. Piemēram, 9. klases latviešu valodas eksāmenā bērnam bez apdomāšanās laika ir jāatbild uz tādiem jautājumiem kā: kādus muzejus esi apmeklējis, un kas tev tur vislabāk patika? Vai, tavuprāt, vecākiem jāmaksā bērniem par labām atzīmēm skolā un kāpēc? Tas nav viegli.
— Tas nozīmē, ka mums ir zinātkāri bērni un viņu izglītībā ieinteresēti vecāki.
— Uzvara prasa lielu sagatavošanās darbu gan no bērna, gan skolotāja. Katrā klasē jau ir pa kādam bērnam, kurš labi zina latviešu valodu, bet, ja viņam nebūs vēlmes ieguldīt papildu laiku un enerģiju, lai tai gatavotos, panākumu nebūs. Interesanti, ka katrs valsts olimpiādes fināla dalībnieks ļoti nopietni nodarbojas ar vēl kaut ko — mūziku, mākslu, dejām vai sportu, bet visiem ir kas kopīgs — mērķtiecība, atbildība un prasme plānot laiku.
Daugavpils Krievu vidusskola- licejs šobrīd ir ļoti spēcīga skola. Valsts latviešu valodas olimpiādes finālā no 15 skolēniem trīs bija no šīs skolas. Kas ir šādu panākumu pamatā? Skolas un vecāku sadarbība un abpusēja atbildība. Skolā nav klašu audzinātāju, bet ir kurators, kurš ar bērniem ir kopā no 1. līdz 12. klasei. Viņš iepazīst bērnus, vecākus, apmeklē stundas, vēro mācību procesu. Ja kāds 1. klases skolēns stundā nestrādā, neceļ roku, vecākus sauc uz skolu, lai noskaidrotu, kāpēc bērns nav motivēts mācīties. Ja bērna vērtējums ir zemāks par 7, vecākus sauc uz skolu, lai kopīgi meklētu veidu, kā palīdzēt bērnam uzlabot sekmes.
— Reformas izglītībā sākušās. Kā tās vērtējat?
— Es sen vairs neticu reformām! Esmu rakstījusi divus iepriekšējos latviešu valodas standartus mazākumtautību skolām un uzskatu, ka pašlaik spēkā esošais standarts ir kompetenču standarts, kas nav pārblīvēts ar apgūstamo saturu un ir gana mūsdienīgs. Vienmēr šādu dokumentu tapšanas sākumā valda pārliecība, ka tiks mazināts kaut kas, izmests, atvieglots, bet pēc tam izrādās, ka svarīgi ir mācīt gan to, gan to. Komanda, kas šobrīd raksta latviešu valodas standartu, ir spēcīga, ja viņiem izdotos pilnībā mainīt saturu, kas skolā jāmācās latviešu valodas stundās, tad to varētu saukt par revolūciju latviešu valodas apguvē. Piemēram, darba burtnīcās ir lērums uzdevumu, kuros jāzīmē dotajiem teikumiem shēmas vai jāizveido teikums pēc dotās shēmas. Bet vai jūs kā žurnāliste rakstot kādreiz domājat — tagad uzrakstīšu jauktu saliktu teikumu ar vienlīdzīgiem palīgteikumiem?
— Nē.
— Tad kādēļ reālai dzīves situācijai neatbilstošus uzdevumus liekam pildīt skolēniem?
— Kādas ir atšķirības valsts valodas mācīšanā latviešu un mazākumtautību bērniem?
— Es izvēlējos strādāt mazākumtautību skolā, jo man ļoti nepatika tas, kas latviešu valodas stundās bija jāmāca latviešu mācībvalodas skolā. Mazākumtautību skolā standarts paredz, ka bērnam jāapgūst visas valoddarbības prasmes — klausīšanās, lasīšana, runāšana, rakstīšana un valodas lietošana (gramatika). Pie tam kritiskā domāšana ir viena no dominējošajām mācību metodēm. Man nebija skrupulozi jāmāca lietvārdu deklinācijas, vietniekvārdu veidi vai darbības vārdu konjugācijas utt. Manuprāt, daudz kas no tā, ko mācām skolā, būtu jāmāca tikai filologiem. Skolā jāmācās nevis par valodu, bet jāvingrinās valodu lietot. Arī literatūras programma ir nepārdomāta. Vidusskolas literatūras grāmatā ir lērums dažādu literāro darbu fragmentu, bet gandrīz nevienu darbu nav paredzēts izlasīt no sākuma līdz beigām. Tādējādi bērns tiek pieradināts pie tā, ka darbam nav ne sākuma, ne beigu, arī tam darbam, ko viņš dara. Bet mēs gribam, lai viņš raksta domrakstu, kurā ir ievads, galvenā daļa un nobeigums. Amerikā vienu Šekspīra lugu lasa visu gadu un beigās vēl iestudē. Mēs septiņjūdžu zābakos plānojam izskriet cauri pasaules literatūrai bez iedziļināšanās, izpratnes. Tā var izaudzināt virspusēju cilvēku, kurš par daudz ko ir dzirdējis, bet neko jēdzīgu nezina.
— Sabiedrībā ir pārmetumi, ka, uzrunājot krievu tautības cilvēku ielās, neviens negrib runāt latviski.
— Vai tiešām Aizkrauklē krievu bērns uz ielas jums neatbildētu latviski? Nē, taču! Ja savā starpā komunicēs divi krievu bērni, viņi, protams, runās krieviski, tāpat kā divi latvieši runātu latviski. Interesantākais, ja sastapsies krievu bērns ar latviešu bērnu, abi runās latviski. Tāpēc, ka Aizkrauklē vismaz 90% krievu bērnu jau kādus 15 gadus latviski saprot un runā, bet pēdējā laikā latviešu bērni krieviski runā sliktāk. Ap vēlēšanu laiku apzināti vai neapzināti radikāļi kurina naidu starp šīm kopienām.
— Kā kļūt brīviem no naida?
— Jāgaida, lai aiziet mūžībā naida turētāju paaudze. Es redzu, ka jauniešiem nekāda naida nav. Mūsu skolu apvienoja ar Aizkraukles novada ģimnāziju un izveidoja Aizkraukles novada vidusskolu. Bērni kopā darbojas dažādos semināros, pulciņos, pašpārvaldē. Viņi saprotas un prot sadarboties. Naids ir vecākajai paaudzei, un to var saprast. Ko vainot par izsūtīšanām, par māju atņemšanu? Vienīgās zāles ir laiks. Latviešu pasakās ir teikts — ej uz priekšu, neskaties atpakaļ! Ja paskatīsies atpakaļ, pārvērtīsies par akmeni.
— Vai mazākumtautību skolas ir vajadzīgas?
— Obligāti. Ja bērnam ģimenes valoda ir krievu, viņš nevar 1. klasē latviešu valodā runāt kā dzimtajā un apgūt visus mācību priekšmetus latviski. Ja likvidētu mazākumtautību skolas, tad mums būtu mazāk gudru un talantīgu cilvēku. Cilvēka domāšanas līdzeklis ir viņa dzimtā valoda, un tā ir obligāti jāattīsta vismaz līdz 12 gadu vecumam, bet latviešu mācībvalodas skolās krievu valodu sāk mācīt tikai 6. klasē, pie tam kā svešvalodu. Krievvalodīgam bērnam tas neder. Ja bērnam skolā ir jādomā valodā, kurā viņam ir nepietiekams vārdu krājums, tad nevar gaidīt pozitīvu rezultātu. Svarīgi vecākiem saprast, ka bērna valoda jāizvēlas, pirms vēl viņš piedzimis. Ja tētis runā krievu valodā, mamma — latviešu, un vecāki ar bērnu konsekventi runās katrs savā valodā, tad bērnam būs divas valodas labā līmenī. Būs vieglāk apgūt 1. klasē arī trešo valodu.
— Vai jūs redzat, kā mainās valoda?
— Redzu. Domāju, ka pirms standartu reformas skolās bija nepieciešama latviešu valodas reforma. Ir tik bezgala daudz nevajadzīgu likumu. Piemēram, agrāk teicām “ananāss”, tagad — “ananass”. Agrāk teicām “bruņurupucis”, bet tagad vārdnīcā lasām “bruņrupucis”. Kādēļ nepieļaujam paralēlās formas? Vārdam “sāls” ik pēc kāda laika mainās dzimte. Bija vārāmā sāls, tad vārāmais sāls. Kad sāka runāt mana jaunākā meita, viņa lika man padomāt par daudziem valodas jautājumiem. Viņa neteica “suns”, bet teica “sunis”, “sunītis”. Dabiski. Kāpēc izdomājām, ka noteikti jābūt suns, rudens? Vecajās dziesmās taču dzied rudenis, rudeņa vēji.
— Kas būtu jūsu vārds un nevārds, spārnotais teiciens?
— Nevārds — “bļin”. Šobrīd ausīs griežas, ja saka: “Kaut kā tā.” Liekvārdība ir traucējoša gan bērnu domrakstos, gan televīzijā. Allaž priecājos par cilvēkiem, kuri spēj formulēt domu loģiskos, pilnos teikumos, īpaši, ja tie ir gados jauni cilvēki. Ja runājam par spārnotajiem teicieniem, tad jāatzīst, ka katrā dzīves posmā man aktuāls ir kāds cits teiciens, šobrīd tas ir — manām fantāzijām nav konkrēta budžeta.
— Ko esat guvusi, strādājot ar krievu plūsmas bērniem?
— Bērni jau ir dažādi. Mūsu skolā ir daudz sirsnīgu un atvērtu bērnu. Krievu bērni reizēm varbūt ir emocionālāki. Piemēram, ja manai klasei kaut kas nepatīk, viņi atnāk tik uzvilkti, sašutuši, un, kamēr gandrīz katrs nepateiks, kas ir uz sirds, stundu nevarēs sākt. Latvieši bieži vien vairāk paburkšķ savā virtuvē, draugu kompānijās, bet nepasaka skaļi, ko domā. Tas, ko bieži uzskatām par labu audzināšanu, taktu, nereti robežojas ar divkosību, puspatiesību. Piemēram, nepasakām savas domas, jo kādam tās var nepatikt. Arī skolā šobrīd bērnus iesaka tikai slavēt. Bet vai tas ir pareizi? Viņi taču neiemācās uztvert kritiku. Diezin vai darba devējs tikai slavēs?
No saviem skolēniem varu daudz ko mācīties — mērķtiecību, pacietību, drosmi, optimismu, bet visvairāk mani fascinē viņu pašpārliecinātība un jaunības maksimālisms. ◆
