Aizvadīju diezgan mierīgu darba nedēļu. Jau kopš gada sākuma dzīve novadā ir samērā klusa. Parasti vairāk izsaukumu un sūdzību ir, sākoties pilnmēnesim. Tas ir dabiski, pat dzīvnieki kļūst nemierīgāki, iemanījušies atraisīties no ķēdes, noklīst. Zvanu par noklīdušiem suņiem no saimniekiem ir daudz, kopā meklējam. Palīdzību meklē arī tie, kuri no ielās sastapta klaiņojoša bezsaimnieka suņa bīstas. Skrīveru novada pašvaldība budžetā iekļāvusi čipu lasītāja iegādi. Tas nākotnē atvieglos darbu ar noklīdušajiem dzīvniekiem. Pagājušajā nedēļā, atsaucoties skrīveriešu zvanam, mežā meklēju cilpas un slazdus. Tomēr informācija par nelikumīgām medībām neapstiprinājās.
Iedzīvotāju zvanu un sūdzību ir daudz, un tie ir dažādi. Esmu novērojis — ja cilvēki jūt, ka viņu lieta nav tik svarīga, lai traucētu valsts policistus, vai nav Aizkraukles policijas iecirkņa kompetencē, zvana man. Skrīveriešiem ir priekšstats, ka esmu pašvaldības darbinieks, kurš pārtiek no iedzīvotāju nodokļiem, un tadējādi man jāatstrādā šie nodokļi. Taisnība jau ir, tāpēc cenšos palīdzēt jebkurā situācijā. Daudzos gadījumos problēmas var atrisināt, ar iedzīvotājiem vienkārši tās izrunājot, nerakstot iesniegumu.
Piemēram, pašlaik Skrīveru novadā aktuāla ir atkritumu apsaimniekošanas problēma. Ir daudz iedzīvotāju, kas uzturas vien brīvdienās, līdz ar to valda priekšstats, ka var iztikt bez līguma slēgšanas par atkritumu konteineriem. Jāskaidro, ka līguma slēgšana neparedz to, ka obligāti jāpasūta konteiners, var pasūtīt arī maisus. Nodot, kad tas ir pilns. Ir arī neapzinīgi pilsoņi, kas sadzīves atkritumus met konteineros, kas paredzēti citiem mērķiem. Daži ved atkritumus uz mežu vai izgāž pamestajās ēkās, bet paldies ļaužu modrajām acīm, šīs lietas nepaliek nepamanītas. Sods par šādām darbībām ir 70 eiro, izdevīgāk taču slēgt līgumu. Veicu pārrunas. Man nepatīk bezkaunība. Ja jūtu, ka cilvēks tāds kļūst, noformēju protokolu. Mēs taču esam “Zaļās zemes” novads, nedrīkst atkritumus gāzt, kur iegribas.
Novadā mazāk kļuvis to cilvēku, kuri pie veikaliem attaisa grādīgās dziras pudeli. Nedomāju, ka šo cilvēku kļuvis mazāk, taču viņi jau zina, kur drīkst dzert un kur ne. Interesanti, ka nesen veiktais pētījums liecina — cilvēki kultūrai tērē mazāk nekā alkoholam un cigaretēm. Ja parēķina, izlietojot paciņu dienā, mēnesī tiek iztērēta prāvas naudas summa. Loģiski, ka visam no algas nepietiek. Tomēr ir kultūras pasākumi, kuros ieeja ir bez maksas. Esmu ievērojis, ka tos visbiežāk apmeklē vien paši dalībnieki vai viņu ģimenes locekļi. Ir cilvēki, kuriem nekas neinteresē, īpaši, ja viņi Skrīveros ir vien nedēļas nogalē, atpūšas un neko negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Ir, protams, arī novadnieki, kuri vienmēr ir neapmierināti ar dzīvi. Tomēr, lai nekļūtu par īgņu, pasākumi ir jāapmeklē. Pats kultūras sarīkojumus apmeklēju “piespiedu” kārtā, jo tas palīdz uzturēt pozitīvu skatu uz dzīvi, jo, pildot amata pienākumus, redzu vien cilvēku nelaimi, problēmas un degradāciju.
Sekoju līdzi arī Ukrainas notikumiem, kur kara darbība saasinājusies, ir bojāgājušie. Ceru, ka Ukrainā divas pašpasludinātās republikas, izsmeļot savas rezerves un spēku, norims pašas no sevis, jo Krievijai pašai rubļa devalvācijas un citu iemeslu dēļ nav vairs ne resursu, ne motivācijas finansēt karu Ukrainā. Neticu arī tam, ka ASV prezidents Donalds Tramps par jebkuru cenu ir par labām attiecībām ar Krieviju. Izteikšu nepopulāru viedokli. Man Tramps patīk, priecājos, ka viņš uzvarēja vēlēšanās. Es pat nesaprotu, kāpēc Krievija par Trampa ievēlēšanu jūsmo. Pirmkārt, Tramps ir republikānis. Un republikāņi ir par kārtību pasaulē, šaubos, vai viņi pieļaus draudzību ar naidīgo Krieviju. Vēl. Prezidents Amerikā nav mūžīgs, bet ievēlēts vien četriem gadiem. Ja Tramps nokaitinās savus vēlētājus, varu, pie tam leģitīmā veidā, var pazaudēt. Prezidents Amerikā tomēr nav kā Krievijā, kur Putins amatā ir uz mūžu, ik pa laikam samainoties ar Medvedevu.
Trampa nākšana pie varas droši vien ieviesīs kādas pārmaiņas arī Latvijas politikā. Patiesībā tas jau noticis, pēkšņi mums ir nedrošība, jo lielajam draugam Amerikai vairs nav tik vienprātīga attieksme. Tagad saprotam, ka jāpiedomā, ko sakām un kā veidojam ārpolitiku. Ļoti labi atceros, ka pirms Saeimas vēlēšanām visas partijas bļāva, ka “krievi nāk”. Pat “Vienotība” šo saukli izmantoja. Tomēr vēlēšanās nevar “izbraukt” tikai ar patriotiskām jūtām. Politikai jābūt atbildīgai. Igauņi, kuriem vienmēr dzenamies pa pēdām, valstī, kur krieviski runā nelabprāt, augsti tur savu patriotisko stāju, tomēr piesaista krievu tūristus. Neapvainojas, ka ir nosaukta par Pēterburgas priekšpilsētu, jo viņiem ir valstiska pašapziņa. Mēs ejam 11. novembrī lāpu gājienā. Tas mums ir pienākums atcerēties savus varoņus. Ko darām ikdienā? Ja ņemam kukuļus, slinkojam, izlaidīgi un savtīgi dzīvojam, tad nav jēgas pieminēt varoņus. Patriotisms nozīmē godīgi strādāt, bet politikā šo patriotismu vairāk saprot ar biedēšanu — krievi nāk. Tas nav patriotisms. Sava valsts mums ir jāsakārto pašiem, un tas, ka lielā drauga (Amerikas) plecs vairs nav tik stabils, nesīs jaunas vēsmas latvieša pašapziņā. Nevajag sabiezināt krāsas, Trampa nākšana pie varas nav pasaules gals! Latvijā nevar atkārtoties Ukrainas liktenis. Te, pirmkārt, nav totālas korupcijas. Otrkārt, cilvēki ir patriotiski noskaņoti, valsts stiprina Zemessardzi un drošības spēkus. Latvijā ir stipras institūcijas salīdzinājumā ar Ukrainu. Es ticu, ka drošības dienesti strādā. Man kā amatpersonai ir uzticība un pārliecība, ka visi dienesti, arī drošības, dara savu darbu kārtīgi un godprātīgi.
