(38. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
314. diena
Šodien dodamies ārpus pilsētas, lai nokļūtu savā pēdējā pieturvietā Grieķijā.
Naktī nedaudz uzlija, un šodien jau jūtami vēsāks: no rīta vien ap 30 — šo starpību patiešām var just. Ja senāk 30 bija daudz, tad nu šajā temperatūrā var uzelpot.
Esam uz lielceļa netālu no kasēm, kur cilvēki norēķinās par lielceļa izmantošanu. Nu gan trakums. Sievietes, kas pieņem naudu, uzkliedz, ka nevaram staigāt pa ceļu. Nesaprotam, ko darīt — apkārt krūmi, mums tagad līst tiem cauri?
Turpinām iet pa lielceļu un apstājamies maliņā. Stopēsim, kamēr atbrauks policija. Tā nu kautrīgi stopējam, līdz piestāj viens jaunietis. Ļoti labi runā angliski un piedāvā mūs aizvest līdz nākamajai lielajai pilsētai, no kurienes mēs varētu turpināt stopēt.
Super! Izrādās, vācietis, kurš mācās par civilo inženieri, nu ir sešus mēnešus praksē Grieķijā. Viņam te patīk, esot labi nodrošināta prakses vieta, piešķirts dzīvoklis un mašīna. Viņš, protams, stāsta par Oktoberfestu. Esot forši. Bet alus maksājot ap 12 eiro kausā un telšu pilsētiņā vieta 60 eiro. Nav lēti. Bet atmosfēra esot samaksas vērta.
Puisis stāsta, ka Grieķijā var just, ka cilvēkiem nav naudas. Cenas esot domātas tūristiem, jo tagad ir sezona. Ziemā viss esot lētāks.
Viņš mūs nogādā ļoti labā vietā stopiem. Esam pusceļā uz Salonikiem.
Jauks šoferis mūs aizved līdz mērķim.
Esam otrajā lielākajā pilsētā Grieķijā. Sazināmies ar draugu no ‘‘Erasmus’’ (tā gan ir viena noderīga programma), kurš pats mūs ielūdzis ciemos, lasot mūsu emuāru). Satiekam arī Tanoša draugus un apskatām vietu, kas saucas “pilis”. Tā patiesībā ir tikai viena pils, kas ir kalnā pie pilsētas, un no turienes paveras lielisks skats.
Vakaru noslēdzam interesantā vīna darītavā, kurā nekad nebūtu iegājuši, ja nezinātu vietējos. No ārpuses vieta izskatās pavisam dīvaina, bet iekšā — tāda dzīve! Pagaršojam tradicionālo dzērienu, kas atrodams tikai Grieķijā. Nosaukumu gan diemžēl neatceramies. Pusnaktī dodamies uz dzīvokli. Mūsu draugam ir studijas tipa dzīvoklis, ko viņš atstāj mums. Diena ir lieliska. Paldies Tanošam par to!
316. diena
Jātiek prom no Grieķijas. Ārā ļoti karsts. Stopējam. Stopējam. Stopējam. Neviens nestājas! Lai gan vieta ir laba. Pēc divām stundām nomainām stopēšanas vietu un mēģinām atkal. Pēc stundas piestāj divi vīri. Kādu laiciņu diskutē, vai mūs ņemt vai nē, jautā dokumentus.
Uzzinām, ka viens no vīriem strādā militārajā jomā un otrs ir teoloģijas pasniedzējs. Abi ļoti jauki, runā angliski. Vīri nolemj mūs aizvest līdz Serres pilsētai un tur izmaksāt mums kafiju. Jauki! Serrē grūti atrast vietu mašīnai — te, ja novieto to nepareizā vietā, braucamajam tiek noņemtas numurzīmes. Tad, kad esi par tām samaksājis, vari dabūt atpakaļ. Izbraukājam un izstaigājam visu pilsētu. Iegriežamies vienā kafejnīcā, un mums tiek izmaksāts aukstais kapučino. Te visi dzērieni auksti. Runājam daudz un par visu. Skaidri jūtams, ka ar Maķedoniju grieķiem ir ļoti sliktas attiecības. Viņi (ne tikai šie vīri) apgalvo, ka maķedonieši savu vēsturi ir izdomājuši.
Vīri jau atkal mainījuši domas — vedīs mūs līdz pašai robežai. Vēl 40km!!! Viņiem patīkot uzzināt ko jaunu un latviešus stopējam neizdodas tik bieži satikt.
Ārā jau vēls. Kad nokļūstam uz robežas, jau tumšs, un zinām, ka dziļāk Bulgārijā iekšā netiksim — naktī nav prātīgi stopēt.
Mūsu draugi mums iesaka uzmanīties Bulgārijā un Rumānijā, jo tur zogot. Bet mēs jau zinām, kā tas ir patiesībā — nekad nekur nav tik traki, kā saka.
Viegli pārejam pāri robežām un Bulgārijas pusē noskaidrojam, kur varētu uzcelt telti. Var redzēt, ka bieži robežsargiem šādu jautājumu neuzdod, bet iesaka mums paiet tālāk no robežas. Atrodam teltsvietu pļaviņā un rīt sāksim īsto Bulgārijas piedzīvojumu.
318. diena
Dodamies uz galvaspilsētu. Visinteresantākais, ko pamanām, braucot ar smagās mašīnas vadītāju — kad bulgāri saka “nē”, viņi krata galvu tā, kā mēs teiktu “jā”, un otrādi. Tas ir tik dīvaini.
Bulgārija neesot dārga valsts. Te minimālā alga ir 200 eiro. Bet, ja rēķinām, tomēr cenas ir augstas šādai minimālajai algai. Viņiem te esot bijusi ražošana, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma nekas īsti nav palicis.
Zemestrīces neesot bieži, bet plūdi un kalnu nogruvumi gan.
Šoferis pilsētā ar smago mašīnu nevar iebraukt, paliekam perifērijā. Mūs pacienā ar saldumiem un atvadāmies. Piestāj viens vīrs, piedāvā palīdzību — viņš uz centru nebrauc, bet gatavs mūs aizvest līdz metro, kas dodas uz centru. Viņš stāsta, ka senāk valsts bijusi patiesi skaista. Nu Melnās jūras piekraste vairs neesot tāda. Viss sabūvēts un pārbūvēts. Pārāk pārapdzīvots. Tā īpašā aura, kas bijusi pirms 25 gadiem, esot pagaisusi. Vīrs pats dzīvo kalnos, kas esot visskaistākais te. Jā, Bulgārija ar kalniem un dzeltenajiem saulespuķu laukiem izskatās vienreizīgi.
Ar metro iebraucam pilsētā. Jābrauc diezgan ilgi.
Pilsēta tāda tukša. Var just, ka daudzi izbraukuši. Apskatām neskaitāmās katedrāles — tās ir burvīgas. Ieeja bez maksas, bet fotografēt iekšā nav atļauts.
Nedaudz sanāk pamaldīties metro. Visvairāk mulsina cilvēku atbildes — kad jautājam, vai metro brauc uz perifēriju, viņi pamāj “nē”. Bet tad atceramies — viņiem taču tas ir “jā”.
Ļoti ātri atrodam labu vietiņu teltij. Līdz šim Bulgārija liekas lieliska valsts.
(Turpmāk vēl.)
