Sportistes karjeru beigušajai tāllēcējai Inetai Radēvičai bija patīkama ziņa, ka pēc konkurentes diskvalifikācijas dopinga dēļ viņa ieguvusi sudraba godalgu 2011. gada pasaules čempionātā vieglatlētikā. Dopinga pārbaudē “iekrita” krieviete Olga Kučerenko. Viņai bija anulēti visi rezultāti kopš 2011. gadā Dienvidkorejā aizvadītā pasaules čempionāta. Cik tīra no dopinga ir sporta dzīve? Kā vērtēt dažu sportistu pārsteidzošos rezultātus?
Brigita Krauze, Aizkraukles novada sporta skolas direktore
— Ir daudz sportistu, kas parāda izcilu un pat pārsteidzošu sniegumu. Var gadīties, ka cilvēkam ir spējas to sasniegt un viņš tiešām nav lietojis dopingu. Mūsdienās medicīna progresējusi. Ar uzturu un vitamīniem, pareizu režīmu un miegu var daudz panākt. Tomēr sevi ierobežot nav vienkārši. Kam neveicas, iespējams, ka ir arī kārdinājums lietot aizliegtus palīglīdzekļus. Domāju, lielajā sportā nozīme ir katras valsts politikai, nostājai — lietojam vai nelietojam aizliegtos līdzekļus. Protams, ir starptautiskā dopinga kontroles aģentūra, kuras mērķis ir izskaust šādus gadījumus. Man nav priekšstata, kas notiek lielajā sportā. Tomēr dažkārt dažu sportistu sasniegumi liek šaubīties par to, cik tīrs ir sports. Dopings ir mūžam neatrisināms jautājums.
Ingus Eiduks, slēpošanas treneris
— Ļoti grūti komentēt, mēs nezinām, kas notiek augstākajā sporta līmenī, daudzi ir dopinga ēnā. Jaunatnes sportā, domāju, šo problēmu nav. Jāsaprot, ka dopings ir priekšā medicīnai, to grūti atklāt. Tagad dopinga ēnā ir krievu sportisti. Iespējams, ka atlēts tiešām ir godīgs, viņš var nezināt, ko ārsts iedod. Pieļauju, ka sodiem par dopinga lietošanu jābūt bargākiem, bet jāsaprot, ka zinātne attīstās, arvien jauni līdzekļi tiek izdomāti. Lielais sports nav veselīgs dzīvesveids, sportistam ir jārūpējas par savu organismu, bet lietojot atļautās vielas.
Zigurds Karols, vieglatlētikas treneris
— No dopinga Latvijā esam tālu. Dievs vien zina īsto taisnību, kas notiek un kā notiek lielajā sporta pasaulē. Ir bažas par dažiem sportistiem, bet, ja dopinga pārbaudes nepierāda aizliegto vielu klātbūtni, tad tādas, visdrīzāk, sportists nav lietojis. Protams, dopinga skandāli liek šaubīties par godīgiem sportistu panākumiem, bet neviens jau nezina, ko atlēts ēd un kādus preparātus lieto. Man vien netīk, ka dopingu sportista asinīs atklāj, piemēram, pēc sešiem gadiem. Ir jāattīsta tehnoloģijas, kas aizliegto vielu klātbūtni asinīs nosaka drīzāk.
Kāpēc sportisti piekrīt lietot aizliegtās vielas? Visi grib būt čempioni. Treniņi ir grūti, neviens negrib sevi sabeigt, sportistam jālieto veselību stiprinošie līdzekļi, bet ir normas, ko drīkst un ko nē. Jāsaprot, ka arī aizliegto vielu saraksts arvien papildinās. ◆
