Svarīgākais notikums pagājušajā nedēļā bija ziņa, ka esmu tikusi budžeta grupā. Studēju veterinārmedicīnu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet pirmajā semestrī studiju maksu — 1300 eiro — sedza vecāki. Augstskolā ir rotējošās budžeta vietas, tās pārdala ik pēc pusgada. Veiksmīgi nokārtoju pirmo sesiju, un pirms dažām dienām saņēmu iepriecinošu ziņu, ka nākamo pusgadu būšu budžeta grupā. Kad paziņoju savējiem, ovācijas bija neaprakstāmas: mamma raud, omīte arī un caur asarām saka: “Es tevi ļoti mīlu!”
Fakultātē, kuru izvēlējos, studijas ir sarežģītas un krietni jāpacīnās, lai iegūtu labas atzīmes, arī konkurence ir liela. Protams, veterināriju studējošie jaunieši ir ļoti jauki, jo ir jau taisnība — ja tev mīļi dzīvnieki, tu vienkārši nevari būt slikts cilvēks. Taču tad, kad runa ir par labāku vērtējumu un iekļūšanu budžetā, nekādas draudzības vairs nav. Īpaši pirms sesijas visi pēkšņi pārvēršas par neliešiem. Nekādu palīdzību kontroldarbā vari pat negaidīt! Drīzāk iedos nepareizo špikeri vai iegāzīs.
Ieskaites ar profesiju saistītajos priekšmetos mums jākārto latīņu valodā, jārāda dzīvnieku kauli un jāstāsta. Mums fakultātē, tāpat kā filmā par Hariju Poteru, ir savs kaulu kambaris. Ejam tur mācīties — pārcilājam kaulus, pētām un visu sīki apgūstam. Taču ir arī zināmas problēmas — uz 70 studentiem ir tikai trīs galvaskausi. Mana mamma no medniekiem dabūja stirnas galvu, tas bija mans uzskates līdzeklis. Mamma skatījās, kā mācos, un bija šausmās. Taču viņai jāgatavojas, ka sešos manu studiju gados ne tas vien būs jāredz. Man ļoti patīk veterinārmedicīnas studijas, ir interesanti, un arī tāpēc mācos ar dubultu sparu.
Atzīšos, vidusskolā nevarēju lepoties ar izcilību, drīzāk biju viduvēja skolniece. Kad paziņoju bioloģijas skolotājai, ka kārtošu eksāmenu, viņa teica, ka es to nevarēšu nokārtot. Katru svētdienu vectētiņš Ziedonis mani pacietīgi vizināja pie skolotājas Daigas Martinsones Skrīveros, kura man dažos mēnešos iemācīja visu, un eksāmenā manas zināšanas novērtēja 65 procentu apmērā. Arī skolotājai Agritai Saksei esmu pateicību parādā, jo bez viņas palīdzības ķīmijā augstskolā es netiktu galā. Ģimene man ticēja, iedrošināja, un saviem mīļajiem vecākiem esmu par to ļoti pateicīga. Kad izvēlējos kļūt par veterinārārsti, mamma teica, ka mani atbalstīs, taču man šī skola būs jāpabeidz. Viņa kaut vai gulēšot uz sliekšņa, lai es tur sešus gadus mācītos. Tētis paziņoja: tā ir liela nauda, tā ka cītīgi mācies! Man vienkārši nebija izvēles, jo vecākus nevarēju pievilt.
Mani saista arī politika, un visu, kas Latvijā aktuāls, allaž apspriežam ar omīti. Viņa zina ne vien visu Saeimas deputātu vārdus un amatus, bet pat to, kur katrs sēž. Viņa ir mana dvēseles radiniece. Kad omītei nedarbojās televizors, viņa katru dienu zvanīja, un es stāstīju, kas jauns, kas notiek valstī. Abas ar omīti esam Artusa Kaimiņa fanes. Viņš vismaz saka taisnību un nebaidās savus uzskatus paust skaļi. Varbūt reizēm to dara pārāk agresīvi, jo nemāk runāt caur puķēm, bet labāk tā, nekā demonstrēt klaju augstprātību kā Āboltiņas kundze. Uzskatu, ka viņai nevajag būt ne Saeimā, ne politikā vispār.
Mācoties 12. klasē, Ēnu dienā biju Artusa “ēna”. Palūdzu, lai viņš uzraksta vēstuli manai omītei. Viņa bija tik priecīga, piestiprināja vēstuli pie ledusskapja un ik rītu dzer tēju no Artusa dāvinātās krūzītes. Omītei drīz būs 71 gads, viņai ir ass prāts. Viņa pēc horoskopa ir Zivis un, kā jau šīs zīmes pārstāve, pati humora pilna. Kad visas trīs māsas aizbraucam pie omītes, katra minūte ir kā piedzīvojums, mēs daudz smejamies.
Pagājušajā nedēļā nosvinējām jaunākās māsas dzimšanas dienu. Viņa tik ātri izaugusi! Treisijai palika 13 gadu, bet viņa man aizvien ir mazā māsiņa.
Kas jauns noticis Latvijā un pasaulē? Pagājušajā nedēļā nolēma reorganizēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju. Vairākas paziņas tur studē, tāpēc šī ziņa nespēja atstāt mani vienaldzīgu. Visi runā par to, ko apvienos un cik finansiāli izdevīgi tas būs, bet neviens nepaskaidro, kas notiks ar studentiem, lektoriem, kā šī reorganizācija ietekmēs cilvēkus. Pazīstamās meitenes stāsta, ka valda neziņa un studējošo oma nav īpaši optimistiska.
Jaunais Amerikas prezidents Donalds Tramps pēc stāšanās amatā nekavējoties izpilda solīto, un uz robežas ar Meksiku sāks būvēt žogu. Tāpat kā savulaik Berlīnes mūri Vācijā. Izklausās jau briesmīgi — divu kaimiņvalstu robeža kā cietuma mūri. Arī sociālajos tīklos cilvēki pasmaida par Trampu un piedāvā lego klucīšus ar saukli: “Uzcel savu mūri!”, bet žoga otrā pusē — Tramps. Taču, no otras puses, kaut kā jau jānodrošinās pret migrāciju. Migranti valstī lielākoties vieš nekārtības, postu, tā tas ir visur. Uzskatu, ka Amerikai jāuzņemas sava daļa atbildības par to, kas notiek pasaulē. Ja paši amerikāņi tik daudzās valstīs neuzturētu saspringtu situāciju, pasaulē būtu mierīgāk.
Klausos salīdzinājumus par to, cik jauks bija līdzšinējais Amerikas prezidents Baraks Obama. Jā, viņš ir jauks un simpātisks cilvēks, bet, ja jautāsiet, ko nozīmīgu viņš savas prezidentūras laikā ir izdarījis, jāatbild: neko! Izskatās, ka Tramps darīs gan, bet vai viss, ko viņš iesāks, būs saprāta diktēts? Par to mazliet baidos.
Neesmu pārliecināta eiroskeptiķe, taču uzskatu, ka Latvijai, tāpat kā Lielbritānijai, tomēr labāk būtu izstāties no Eiropas Savienības. Lai gan ir savi ieguvumi un tagad mums pasaule ir vaļā, zaudējumu tomēr ir krietni vairāk. Kad vidusskolā rakstīju pētniecisko darbu par Latvijas dzelzceļu, manās rokās nonāca 1956. gada buklets, kurā bija pārpārēm reklāmu. Izrādās, tolaik Latvijā bija zīda, klavieru ražotne un daudzas citas interesantas rūpnīcas. Tagad nav vairs nekā, viss ir slēgts. Eiropas Savienība maksā naudu, lai likvidētu lauksaimniecības uzņēmumus, pienkopības saimniecības. Manā kursā ir vairākas meitenes, kuras stāstīja — ja viņu vecāki likvidēs savas mazās saimniecības, par to saņems naudu no Eiropas Savienības fondiem. Mēs spēlējam pēc kāda cita noteikumiem, tikai es īsti vēl nevaru saprast, kas tos diktē.
Bija ierasts, ka vidusskolā teju vai katru mēnesi ir brīvdienas, bet augstskolā šī ir pirmā brīvā nedēļa kopš mācību gada sākuma. Esmu iegājusi mācību ritmā, un tagad jau šķiet, ka esmu atpūtusies un kaut kā pietrūkst. Šonedēļ atgriežos studiju ierindā.
Brīvdienās esmu sarunājusi daudz darba vasarai. Fotografēju pasākumos, un tētis man ieteica, ka vajag nevis sludināt savu nodarbi sociālajos tīklos, bet agresīvāk reklamēties cilvēkos. Kāzu sadaļā uzrakstīju vēstules vairākām līgavām, un tas tiešām atmaksājās — sarunāju vairākus projektus.
