Viens no centrālajiem pasākumiem Latvijas 100. dzimšanas dienas svinībās būs Dziesmu un deju svētki. Pagājušajā nedēļā ažiotāža ap svētku lieluzvedumu “Māras zeme” sasniedza kulmināciju, presē notiekošais nodēvēts arī par negatīvisma kampaņu. Laikraksts “Staburags” sazinājās ar Aizkraukles deju apriņķa kolektīvu vadītājiem un dejotājiem. Lai gan deju apriņķu virsvadītāji pauduši vienprātīgu atbalstu uzveduma “Māras zeme” iecerei, uzrunāto kolektīvu pārstāvju viedokļi ir dažādi.
Pirmo reizi uzvedums “Māras zeme” prezentēts pērnā gada augustā, taču neapmierinātība publiski pausta krietni vēlāk. Lielākos dejotāju protestus gan Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC), gan Kultūras ministrija (KM) saņēma par mākslinieces Evijas Dāboliņas izstrādāto lieluzveduma dejotāju ietērpu — tautas tērpu imitācijām, ko bija plānots šūt no Ķīnā iepirkta sintētiska auduma, izmaksas atstājot pašvaldību ziņā. Izskanēja iebildumi, ka tērpi ir neizteiksmīgas arheoloģiskās imitācijas un pēc svētkiem tos nevarēs izmantot. Pēc strīdiem un pārmetumiem LNKC piekāpās un šobrīd meklē idejas, kā dejotājus ietērpt. Aizkraukles reģiona deju kolektīvu vadītāju domas par tērpiem atšķiras — Inese Ermansone uzskata, ka tie būtu noderējuši arī pēc koncerta, savukārt Inita Vilciņa un Sarmīte Plūme atzīst, ka tā būtu bijusi lieka naudas tērēšana. “Priecājos, ka sabiedriskās domas iespaidā un Latvijas Pašvaldību savienības izteiktā viedokļa rezultātā spēts kancelēt “made in China tērpus”, un ceru, ka izdosies likt ieklausīties arī iebildēs pret repertuāru,” uzsver Sarmīte Plūme.
Pārmetumus izpelnījās arī “Māras zemes” horeogrāfija, scenogrāfija un mūzika, ko radījuši mākslinieciskais vadītājs Jānis Purviņš, scenogrāfs Reinis Suhanovs un režisors Ilmārs Seņkovs, veidojot dejas, skanot pirms krietna laika sarakstītajai grupas “Iļģi”, Raimonda Paula, Jura Kulakova un citu komponistu mūzikai. Medijos publicēta KM, Valsts prezidentam un LNKC adresētā vēstule no dejotājiem, kurā paustas pārdomas par lieluzvedumu — tas atstāj drūmu, samākslotu, stīvu un pelēcīgu iespaidu. 24. janvārī notika LNKC, Kultūras ministrijas un deju kolektīvu virsvadītāju sanāksme, kur centās kliedēt negatīvās emocijas un nomierināt dejotājus. Sanāksmē 29 Latvijas deju apriņķu virsvadītāji, arī Aizkraukles deju apriņķa virsvadītāja Una Stakle, sniedza uz deju kolektīvu vadītāju un dejotāju aptaujām balstītu viedokli. Diskusijā izskanēja atsevišķi profesionāli ieteikumi programmas pilnveidošanai, tomēr visi virsvadītāji pauda atbalstu un gatavību strādāt profesionālā komandā, lai nodrošinātu Dziesmu un deju svētku procesa nepārtrauktību un deju lieluzveduma realizāciju.
Una Stakle, Aizkraukles deju apriņķa virsvadītāja un deju kopu vadītāja, norāda, ka līdz skatei atlicis nedaudz laika — tā Aizkrauklē plānota 26. martā, un aicina deju kolektīvus tai gatavoties. “Mīļie Aizkraukles deju apriņķa kolektīvu vadītāji un dejotāji! Aicinu pārtraukt negatīvo domu kampaņu, kas vērsta pret deju lieluzvedumu “Māras zeme”. Līdz apriņķa deju skatei ir divi mēneši, pietiekams laiks, lai katrs pārskatītu savu lomu deju izrādē, iemācītos tekstu, izanalizētu un iejustos tēlā, to iemīlētu,” teic Una Stakle. “No savas dzīves nevaram izmest nevienu epizodi, rediģēt notikušus vēstures faktus, bet mums ir iespēja tos izprast un izstāstīt visai pasaulei. Jums uzticas kultūras ministre, deju lieluzveduma mākslinieciskie vadītāji, jums uzticos es. Palīdzēsim viens otram izprast savu lomu deju izrādē un izstāstīt stāstu, kā latvietis cauri gadsimtiem dzīvojis, sists un atkal atdzimis, kļuvis gudrāks, labāks un cēlāks! Darīsim to ar prieku, un prieks vairosies, nevis viens otru pelsim un centīsimies iznīcināt!”
Līdz aprīlim visā Latvijā norisināsies reģionālie semināri un deju kolektīvu kopmēģinājumi, kur ar deju kolektīvu vadītājiem un dejotājiem tiekas XVI Deju svētku deju lieluzveduma “Māras zeme” mākslinieciskie vadītāji un deju autori, kā arī deju apriņķu virsvadītāji. Aizkraukles deju apriņķī seminārs notiks divas dienas — 18. un 19. februārī. Semināru un kopmēģinājumu pirmajā daļā dejotājus iepazīstinās ar uzveduma saturu — koncepciju, libretu, katras dejas stāstu, bet otrajā daļā paredzēts praktisks darbs deju iestudēšanā un precizēšanā.
Uzziņa
XVI Deju svētku deju lieluzveduma dalībnieki ar deju stāstīs Latvijas vēsturi no 12. un 13. gadsimta. Lieluzvedumu iecerēts veidot kā četru daļu deju izrādi ar vienotu dramaturģiju un libretu, saglabājot deju svētkiem raksturīgās kopdejošanas tradīcijas un ornamentiku. Pirmajā daļā izdejos stāstu par 12. un 13. gadsimtu ar grupas “Auļi” mūziku. Otrajā daļā tiks atklāti viduslaiki ar grupas “Iļģi” mūziku, trešajā — stāsts par jaunlatviešiem, pirmajiem Dziesmu svētkiem, 1905. gadu, strēlniekiem, Latvijas valsts dibināšanu. Tajā skanēs Raimonda Paula un Jura Kulakova mūzika. Ceturtajā daļā Latvijas valsts simts gadus iecerēts skatīt caur latviešu skatuviskās dejas attīstību, sākot no pirmās skatuviskās dejas “Jautrais pāris” līdz mūsdienām, parādot septiņpadsmit dažādu autoru deju fragmentus no zelta fonda, kurā ierakstīti tādi vārdi kā Aija Baumane, Uldis Žagata, Harijs Sūna, Imants Magone u. c. Kopā uzvedumā pārstāvēti divdesmit autoru darbi.
Fakts
XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki notiks Rīgā no 2018. gada 30. jūnija līdz 8. jūlijam.
Deju kolektīvu vadītāju viedokļi
Una Stakle, Aizkraukles deju apriņķa virsvadītāja, deju kolektīvu vadītāja
— Neatceros svētkus, kad nebūtu bijušas iebildes un protesti. Bet šajā reizē ir citādi, jo pēdējos gados ļoti spēcīgi un daudzveidīgi kļuvuši sociālie mediji, kuros katrs, arī anonīmi, var izteikt savas domas, pat neiedziļinoties jautājumā. Aptaujājot sava deju apriņķa vadītājus, lūdzot aizpildīt anketas, sarūgtināja tas, ka vairāki vērtējot spēja saskatīt un nosaukt tikai negatīvo. Nekas nav tikai labi vai slikti, jāmāk ieraudzīt arī pozitīvo. No 16 anketām četras bija pozitīvas, četrās bija nosaukti tikai mīnusi, bet pārējie nebija kategoriski, lai gan atzīmēja, ka vairāk lietu nepatīk nekā patīk. Uzskatu, ka vadītāja uzdevums ir iemācīt deju, mēs neesam deju kritiķi. Ja ir kritika, tad nepieciešami konkrēti un konstruktīvi ieteikumi. Katram deju kolektīva vadītājam jāprot atrast veidu, kā veikt viņam doto uzdevumu — deju iemīlēt tik ļoti, lai to prasmīgi izstāstītu, parādītu un iemācītu. Es šim uzvedumam redzu gan ideju, gan saturu, un maniem dejotājiem dejas nešķiet sliktas. Manuprāt, daudzi arī nav sapratuši, ka pirmo reizi tiek veidota deju izrāde visiem 15 tūkstošiem dejotāju. Mums nav tiesību traucēt māksliniekiem darba procesā, jo nezinām, kāds būs rezultāts. Tas ir kā izrādē — zinām katrs savas lomas tekstu, bet kopainu redz režisors. Mūsu uzdevums ir apgūt savas lomas, nevis koriģēt režisora darbu. Izņemiet no “Lāčplēša” Kangaru un tad mēģiniet iestudēt “Lāčplēsi”! Izrādē jābūt visam, neko nedrīkst izraut ko konteksta.
Inta Balode, vidējās paaudzes deju kolektīvu vadītāja Kokneses novadā
— Ikvieni svētki nāk ar grūtībām — kamēr pieņemam repertuāru, to apgūstam, iedejojam, tas tā ir vienmēr. Katru reizi ir grūtības ar jaunā pieņemšanu, bet šajā gadā tas ir īpaši saasināti. Mani deju kolektīvi ir vidējās paaudzes, un mēs pašreiz sākam strādāt pie dejas “Dievs, sargi dzimteni!”. Pirms tam lūdzu, lai kolektīvi noskatās šo deju un izsaka savu vērtējumu. Pārdomas bija tādas, ka deja nav latviska, arī mūzika ne īpaši patika. Skumji tikai tas, ka deju apgūsim, nodejosim un nekad vairs mūsu repertuārā tās nebūs. Deja viendienīte tikai vienam pasākumam. Žēl, ņemot vērā to, ka ieguldīts milzīgs darbs, pūles pielikuši gan vadītāji, gan dejotāji. Gribētu, lai simtgades svētkos būtu arī zelta fonda dejas, ko iemīļojuši dejotāji un skatītāji. Protams, neiztikt bez jaunajām, dzīve iet uz priekšu, viss mainās, attīstība ir nepieciešama. Domāju, būtu svētīgi ieklausīties dejotāju vēlmēs. Uzveduma koncepcijas izstrādē ielikts milzīgs darbs, bet kaut ko uzlabot vajadzētu, lai ieskanas kas priecīgāks un gaišāks. Ļoti gribētu, lai svētki mums visiem kopā izdodas. Būtu ļoti svarīgi ieklausīties vienam otrā — ja raisās diskusija, tad var rast kompromisu un risinājumu.
Sarmīte Plūme, jauniešu deju kopas vadītāja Bebros
— Arī iepriekšējos gados ir bijušas kolīzijas un pretenzijas pret konkrētām dejām, bet ne šāda publiska izpausme. Ar dejām “Dievs, sargi dzimteni!” un “Dod man spēku, dod man laiku!” arī sākās dejotāju protesta vilnis. Manuprāt, programma ir sasteigta, nenobriedušām dejām, monotona un vienveidīga. Zinot Jāni Ērgli un Jāni Purviņu kā pieredzējušus, vienus no stiprākajiem horeogrāfiem, kādi mums ir, ļoti žēl, ka rezultāts ir šāds. Par šīm problēmām vajadzēja runāt agrāk, bet nesadūšojās. Būt pret jau nenozīmē visu noslaucīt, bet to, ka programmā jāveic ļoti daudz uzlabojumu, dejotājiem ir jāgrib dejot. Motivāciju rada interese par procesu, tīkamas dejas, liela darba ieguldījums un gandarījums par veikumu. Mana kolektīva sastāvs ir mainīgs, tāpēc esam izvēlējušies dejot jauniešu C grupas repertuāru. Šajā grupā nav novērtētas dejotāju spējas, patlaban mums ir iedotas divas dejas, bet tās ir vienkāršas, bez stāsta. Ir nepieciešams pacelt latiņu mazliet augstāk, lai, to pārvarot, dejotājiem ir prieks un gandarījums. Svētku mākslinieciskajiem vadītājiem ir jāieklausās dejotāju izteiktajā neapmierinātībā ar piedāvāto repertuāru un jādara viss iespējamais, lai šo situāciju labotu un pilnveidotu. Domāju, laika ir pietiekami, lai labojumus veiktu. Dejotāji visā valstī ir ļoti labā līmenī sagatavoti, spēj daudz izdarīt, ir atvērti.
Raimonds Porietis, Aizkraukles novada kultūras nama deju kolektīvu repetitors
— Kad augustā Ogrē prezentēja “Māras zemi”, pirmajā momentā bija sajūta, ka ir sērīgi. “Norakstīju” uz prezentēšanas veidu — paskaidrojuma daļa koncertiem tika vienkārši nolasīta, un saturs bija padrūms. Taču, zinot Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa profesionalitāti, nedomāju, ka būs kaut kas ļoti drūms un ciešanu pilns. Man šķiet, ka šoreiz ciešanas izmantotas, lai parādītu tautas sīkstumu. Mulsināt varētu tradicionālo soļu — polkas, palēciena, galopa — trūkums jaunajās dejās, un negācijas daļēji tāpēc arī raisījušās. Akceptēt ko jaunu vienmēr ir grūti. Dalītas sajūtas varētu raisīt mūzika — dejā “Pērkoņdēli” iekļauts ģitāras solo. Šis mūzikas stils man ir tuvs, bet gaumes atšķiras — rokmūzika daļai cilvēku nepatīk. Es pieņemu šīs dejas, un man nekādu iebildumu nav. Atzīšos, pārsteidz, ka viss tik saasināti tiek uztverts, un es īsti neizprotu ažiotāžas pamatu. Man šķiet, ka tā balstās emocijās, nevēloties visu izsvērt racionāli ar skaidru prātu.
Inita Vilciņa, senioru un vidējās paaudzes deju kopu vadītāja Aizkraukles novadā
— Simtgades svētkus gribētu priecīgākā noskaņā, bet šoreiz akcentētas mūsu vēstures drūmākās lappuses. Varbūt varētu paskatīties citādi un uzsvērt pozitīvo. Domāju, ka uzvedumā uzlabojumi vajadzīgi un laiks to veikšanai ir pietiekams. Varbūt, ja daļu deju nomainītu, mainītos arī kopējā noskaņa, bet tas jāredz kopainā, lai nezūd stāsta ideja. Viena no problēmām, kas norādīta arī dejotāju atklātajā vēstulē, ir par izrādes iecerēto laiku vakarpusē. Tas nozīmē, ka daudzi lauku cilvēki nemaz nevarēs aizbraukt, jo ne visiem ir sava automašīna. Šādā gadījumā koncerts domāts tikai Rīgā un apkaimē dzīvojošajiem.
Dejas jāmācās, lai varētu rādīt skatē, lai deja nosēstos, vajadzīgs laiks. Seniori šobrīd apgūst divas dejas, un jāteic, ka mūzika nav tāda, kas radītu prieku, tā ir ļoti nopietna, pieļauju, ka uzveduma kopainā dejas iekļaujas labi. “Ienes Māras baznīcā” esam jau apguvuši, kolektīvs to dejo tāpēc, ka vajag, nevis to gribētu. Otra deja — “Aud, māmiņa, villainīti” — ir skaista, tomēr arī tai mūzika ir smagnēja. Otram kolektīvam — E grupā — ir visinteresantākā mūzika, kā arī paveicies ar repertuāru: “Es meitiņa kā rozīte” un “Pielūgsme meitenei”. Vienīgā nianse — vidējās paaudzes dejotājas lielākoties ir precētas sievas, dāmas, nevis meitenes.
Inese Ermansone, vidējās paaudzes deju kolektīva vadītāja Jaunjelgavā
— Šobrīd esam izpildītāji, ir iedotas konkrētas dejas, datums, līdz kuram tās jāprot. Mans kā kolektīva vadītājas uzdevums ir atrast rozīnīti katrā dejā, palīdzēt dejotājam, lai viņam patiktu dejot. Tas ir svarīgi, kaut arī dejotprieks būtu daudz lielāks citās dejās. Katros svētkos ir dejas, ko iemīļo, kas paliek repertuārā vairākus gadus. Ja apvienota veiksmīga horeogrāfija un mūzika, tad deja patīk gan pašiem, gan publikai, bet tas nenozīmē, ka tā ir viegla vai grūta. Tas nav rādītājs. Galvenais ir — vai cilvēki saprot, vai viņiem patīk. Tāpat vienmēr bijušas dejas, ko nodejo skatē, un ar to viss beidzas. Cilvēki saprot, ka tā ir obligāta, tātad jāiemācās. Viena no problēmām ir tā, ka dejas kolektīvam ir jāiedejo, un to var tikai koncertā ar skatītājiem. Šībrīža D grupas repertuārs ir veltīts konkrētam uzvedumam un ikdienas koncertos diez vai iederas. Pašdarbība ir cilvēku brīvais laiks, un tas ir patīkami tad, ja dejas vai dziesmas, vai teātra izrādes patīk arī pašiem. Tādēļ līdzās obligātajam repertuāram apgūstam citas — latviskākas, gaišākas, optimistiskākas, kas cilvēkiem dod enerģiju. Mēs gatavojamies svētkiem, un svētki taču ir kaut kas patīkams, skaists. Par jaunā repertuāra dejām jāteic, ka tās ir nedaudz garākas, kā ierasts, pat 4 un 4,5 minūtes. Vai tas ir apzināti, lai sijātu kolektīvus un būtu mazāka konkurence? Jo vidējās paaudzes deju kolektīvos ir ne tikai 20, bet arī 40 un 50-gadīgi cilvēki. Ir atšķirība — nodejot 3 vai 4 minūtes. Kopējā izrādes noskaņa ir minorā. Protams, Latvijai bijis grūti, kari un represijas, tautai daudz sāpējis, bet varbūt tomēr var uzsvērt gaišāko pusi? Kā konkrētie autori to redz, tā viņi ir veidojuši koncepciju, darbs ieguldīts, bet šobrīd tajā mazliet par daudz dominē tumšais, gribas gaišo, košo, dzīvespriecīgo. Lai veiktu pārmaiņas, laika vēl ir pietiekami daudz. Galvenais — lai ir pret ko mainīt, un domāju, ka mums ir. Ik gadu rada jaunas dejas, ir arī zelta fonds. Priecātos, ja uzlabojumus varētu veikt, kādu deju nomainīt, ja katrā grupā piestrādātu, uzlabotu, tad kopaina arī mainītos. Uzskatu, ka tas ir paveicams. Esmu optimiste, ceru, ka būs konstruktīva saruna un pozitīvas pārmaiņas. Uzskatu, ka rakstiem medijos ir jēga, ja tie vedina uz konstruktīvu sarunu par to, ko varētu pamainīt, uzlabot.
Dejotāju viedokļi
Vidējās paaudzes deju kolektīva
dejotāja
— Vienmēr kādam kaut kas nepatiks. Arī šajā repertuārā ir dejas, kas aizrauj un ir vienaldzīgas. Kā ierindas dejotāja vienkārši šo faktu pieņemu. Manā deju grupā ir “Dievs, sargi Latviju!” — īpatnēja, nav tradicionāla, koncertā neiederēsies. Bet tas nav pasaules gals. Veidotājiem ir koncepcija, un cik viegli to būtu koriģēt? Domāju, viss ir kārtībā.
Jauniešu deju kolektīva dalībniece
— Man nav nekādu iebildumu pret dejām, visas ir apgūstamas. Kāda patīk vairāk, cita mazāk, bet parasti tā ir, mācoties jaunu repertuāru, — sākumā daudzi šokā, pēc tam iemācās, un viss kārtībā. Pagājušajos svētkos bija viena briesmīga deja, nevienam nepatika, nodejojām un aizmirsām. Ja ņemtu no zelta fonda, tāpat daļai dejotāju tas nebūs pa prātam, visiem viss nevar patikt. Arī man ir zelta fonda dejas, ko dejoju labprāt, un ir daļa, kas nepatīk. Manuprāt, tracis sacelts pilnīgi bez iemesla.
Vidējās paaudzes deju kolektīva
pārstāve
— Dejas atsevišķi grūti uztveramas un skatāmas, atšķiras no ierastajām. Deju kolāžu skatītājam grūti saprast, tā nav domāta koncertiem. Ja to svētkos vēro no augšas, gan jau būs interesants raksts, bet koncertos pretskatā redzama tikai nesaprotama skraidīšana. “Pats par savu naudu dzēru” kopumā ir normāla deja, koncertos baudāma. Dejās parāda latviešu tautas tikumus un netikumus, vai netikumi jāuzsver? Dejas ir smagnējas, nav pozitīvas, gaisīgas, vieglas, bet svētkiem noteikti der, kopējā saturā iekļausies un būs saprotamas. Deju kolektīvi četrus gadus dejo, ne jau tikai mācoties repertuāru svētkiem, mēs dejojam arī koncertos skatītājiem, un par to nav domāts. Tagad pēc drūmas dejas zāle klusa, nav pozitīvu emociju. Cilvēki uz koncertiem nāk pēc prieka, šīs dejas ārpus konteksta to nesniedz. Dejas ir dejas — iemācīsies, nodejos un aizmirsīs, ar to viss ir kārtībā, visvairāk satrauc tērpu jautājums. Biju šokā par ieceri visiem dejot vienādos tērpos. Manuprāt, šie svētki ir arī tautas tērpu parāde, kur katrs novads atklāj savu identitāti. Bet vienādos tērpos visi būtu liela pelēka masa.
Vidējās paaudzes deju kolektīva dejotājs
— Par radušos ažiotāžu teikšu tā — nav dūmu bez uguns. Ja lielākā daļa būtu apmierināti, tādas “šūmēšanās” nebūtu. Ceru, ka būs sarunas un nonāksim pie pieņemama kompromisa. Divas no mūsu grupas dejām ir pieņemamas, bet trešā — “Dievs, sargi dzimteni!” — nepavisam neiederas. Maršēšana, mūzika — tas viss atgādina krievu kultūru, dejā trūkst latviskuma. Padrūmā mūzika netraucē. Priecātos, ja lielajos svētkos varētu dejot arī vecās labās dejas, kas tīkamas gan skatītājiem, gan dejotājiem. Tad ar baudu varētu gan dejot, gan skatīties. Viena otra vecā deja ir apnikusi, bet šādā reizē būtu tieši laikā. Dziesmu svētku noslēguma pasākumā pagājušajā reizē programmā bija tikai jaunās dziesmas — skatītājs nevarēja dziedāt līdzi, nav arī kopības izjūtas, ko rada dziesma vai arī deja, kam jau vēsture un kas raisa patīkamas asociācijas, vienotību, kad skudriņas skrien pa kauliem!
