Aizvadītajā nedēļā atzīmējām 26. gadadienu 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā. Tolaik arī no Pļaviņām un apkārtnes organizējām dalībnieku braucienus uz tām. Grupas bija vairākas, katrā ap 40 cilvēku, tā ka tos, kuri barikādēs bija aizvadījuši jau pāris dienu, nomainīja nākamie. Mēs, pļaviņieši, galvenokārt bijām pie televīzijas ēkas Zaķusalā.
Ņemot vērā notikumus Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, arī cilvēki Rīgā lielākoties apzinājās, kas var notikt. Kā līdzīgās situācijās, toreiz ātri vien ļaudis sadalījās grupās — vieni, kuri zināja, uz ko iet, otri gāja tāpēc, ka iet pirmie, un bija cilvēki, kuri nogaidīja, kas notiks tālāk. Pirmās divas grupas bija ļoti lielas. Protams, ja brauktu tanki, tad arī tas nebūtu šķērslis, bet vienkopus vairāki desmiti tūkstoši cilvēku jau ir masa, ko sadragāt neuzdrīkstējās. To saprata arī Padomju Savienības vadība, un domāju, ka šis apstāklis tolaik deva rezultātu.
Pēdējos gadus kopā ar manis vadīto jaunsargu vienību esam apmeklējuši barikāžu piemiņas pasākumus Pļaviņās un Rīgā. Tie, kuri savulaik paši tajās piedalījušies, arī bieži vien ir tur, bet citādi atsaucība ir maza. Acīmredzot jauniešiem par to daudz nestāsta un viņiem ir citas vērtības.
Bieži mēdzam uzdot jautāju-mu — vai šobrīd cilvēki atkal būtu gatavi piedalīties šādā akcijā? Domāju, ka šobrīd Latvijā ir cita situācija un barikādes tādā izpratnē kā iepriekš nav iespējamas un vajadzīgas. Mums ir sava valsts, sava valoda un tai piederīgie simboli. Tagad tikai vajag tos sargāt, saglabāt, attīstīt un kopt. Aizsardzības jomā svarīgi ir stiprināt sadarbību ar sabiedrotajiem NATO.
Pēdējā laikā ir diskusijas par ieceri Latvijā atjaunot obligāto militāro dienestu. Es noteikti to neatbalstu, jo piekrītu viedoklim, ka tā būtu nevajadzīga naudas izlietošana, apmācot visus, jo daļa no viņiem nekad nebūs karavīri. Tomēr esmu par militāro mācību vidusskolā, jauniešiem mācot elementāras militārās iemaņas un prasmes. Tas šobrīd ir svarīgi, jo valsti militāra konflikta gadījumā nevar aizstāvēt saujiņa profesionālu militāristu. Jābūt arī tautai, kas ir gatava cīnīties par savu valsti. Absurda šķiet situācija, ka, beidzot jaunsardzes apmācības programmu, jaunieši nav tiesīgi šaut ar kaujas ieročiem, bet tikai ar pneimatiskajiem. Pieauguši cilvēki 18 gadu vecumā, kuriem jāsāk uzņemties atbildību, turpina spēlēties. Mums valstī nepieciešams 50 000 armijas rezervistu, bet viņu nav, jo viņu sagatavošanai valstij trūkst resursu.
Lai arī Latvijā šobrīd jūtamies droši, modrību nedrīkstam zaudēt ne mirkli, jo netālu ir Ukraina, kurā reāli notiek karš, un šāds scenārijs var piemeklēt arī citas valstis. Skaidrs, ka Krievijai nepatīk Baltija pašreizējā situācijā, un domāju, ka mūsu aizsardzība ir NATO. Turklāt NATO valstis vienmēr aizsargās savus karavīrus, lai kur viņi būtu.
Aizvadītajās dienās inaugurācijas ceremonija bija jaunajam Amerikas Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam. Nesen runāju ar kādu amerikāņu jaunieti, un viņš atzina, ka liela daļa šīs valsts iedzīvotāju neatbalsta Trampu. Viņš ir biznesmenis, kurš “taisa” naudu, tostarp arī Krievijā. Tomēr apšaubāmas ir viena cilvēka iespējas kaut ko valstī būtiski izmainīt. Ir noteikta varas piramīda, kas nosaka šo kārtību, un to apiet nav iespējams. Bieži vien Trampam pārmet draudzīgo attieksmi pret Krieviju. Tajā pašā laikā, piemēram, aizsardzības ministra amatā viņš nominēja cilvēku, kurš uzskata, ka ir jābūt ļoti piesardzīgiem sadarbībā ar Krieviju. Pagaidām grūti spriest, kā veidosies viņa politika. Amerikas prezidenta vēlēšanu rezultātu lielākoties noteica tas, ka cilvēki vēlējās pārmaiņas. Ieslīguši materiālās labklājības rutīnā, viņu problēmas ir galvenokārt tikai televizorā. Lai arī Amerika iesaistās daudzos militāros konfliktos, viņu zemē kara nav bijis vismaz 200 gadu.
Mani vienmēr interesējusi militārā joma un darbošanās ar jaunsargiem. Šobrīd gan tas patriotisms, par ko stāsta televīzijā, ir diezgan tālu no jauniešiem. Plašsaziņas līdzekļos vairāk runā par pozitīvo, bet domāju, ka jauniešiem vajadzētu stāstīt, rādīt filmas, atspoguļot īstus faktus par to, ko nozīmē okupācija un sveša vara. Jāmēģina viņus izcelt no komforta zonas, pie kuras viņi ļoti pieraduši, lai apzinās, ka ne vienmēr var būt tā kā tagad. Tad varbūt viņi vairāk aizdomātos par savu valsti, ģimenēm un nākotni. Neteiktu, ka ļoti daudziem jauniešiem ir interese par darbošanos jaunsardzē, jo tās ir papildu grūtības un fiziskās aktivitātes. Jaunsardzē jaunieši darbojas brīvprātīgi. Visiem dota iespēja piedalīties šajās aktivitātēs, un, ja ir vēlēšanās turpināt, to dara vairākus gadus. Skumji noskatīties, ka jaunieši paliek fiziski vājāki, pat bruņotajos spēkos jau ir atviegloti iesaukšanas noteikumi, jo ir maz veselu, fiziski sagatavotu jauniešu. Ne jau visiem jābūt karavīriem, bet gribētos, lai jaunieši būtu izglītoti, veseli, ar labu fizisko sagatavotību. Ikdienā bērnus un jauniešus maz var redzēt darbojamies ārā svaigā gaisā, kur nu vēl sportojam. Maz ir arī tādu vecāku, kuri virza savus bērnus āra aktivitātēm. Esmu novērojis, ka meitenes vairāk pievērš uzmanību savai fiziskajai sagatavotībai nekā zēni.
Otra joma, kas man allaž bijusi tuva un saistīta arī ar pamatnodarbošanos, ir sports. Domāju, Pļaviņās ir visas iespējas ar to nodarboties, turklāt ar dažādiem sporta veidiem. Joprojām maz bērnu un jauniešu var redzēt atjaunotajā stadionā vai slidotavā. Mūsu skola vēl ir viena no retajām, kur sporta stundās skolēni slēpo. Pēdējos gados ziemas gan mums ir tādas, kādas ir, un skaidrs, ka konkurējošu rezultātu sasniegšanai nepieciešams rollerslēpošanas aplis, kuru paredzēts būvēt sporta bāzē “Jankas”. Tā ka vajadzīgi tik sportotgribētāji.
