Aizvien biežāk sabiedrībai cenšas “iebarot” viltus ziņas, pasniegt nebūtisku informāciju par sensāciju. Laiks, kurā dzīvojam šobrīd, tiek dēvēts arī par informatīvo karu, kad ar dažādu mediju palīdzību konkrētas personas, politiskās partijas un pat valstis cenšas panākt sev labvēlīgus apstākļus, duļķojot sabiedrības noskaņojumu. Kā saglabāt skaidru prātu, kā atšķirt graudus no sēnalām?
Daila Bružuka,privātās vidusskolas “Laisma” Rīgā skolotāja un Liepājas Universitātes rakstniecības studiju studente
— Kritiskā domāšana noteikti ir zināšanās un pieredzē balstīta. Skaļo ziņu noteikti izvērtēju vispirms no savas pieredzes, vai tas tā varētu būt, ja pieredzes nav, tad meklēju informāciju no ticamiem informācijas avotiem, vienmēr paturot prātā, ka katram ir tiesības uz savu viedokli un ne vienmēr visi domās vienādi. Mani drošie avoti ikdienā var būt arī “Facebook”, bet svarīgs ir cilvēks, kurš konkrētu ziņu ieteicis. Ja šis cilvēks man ir autoritāte, tad rakstītajam ticēšu vairāk. Pārējiem rakstiem bieži vien nepievēršu uzmanību, bet, ja tomēr kaut kas mani saista, to noteikti pārbaudīšu kādā ticamā vietnē. Tā kā man tuvāka ir literatūra, kultūra, tad portāls Satori.lv ir tas, kam uzticos, bet daudz mazāk saista delfi.lv. Bērni un jaunieši bieži ieskatās portālā gudrinieks.lv, bet tur mēdz būt apšaubāma informācija un portāla lietotāji šādi tiek maldināti. No ziņu kanāliem televīzijā “Panorāma”, LNT ziņas un TV3 ziņas ir mans informācijas avots, bet principā visu dzirdēto balstu uz savu līdzšinējo pieredzi.
Dainis Cipulis, Bauskas pamatskolas vēstures skolotājs
— Lai izlasīto objektīvi izvērtētu, jāieskatās citās vietnēs, nepietiek tikai ar izlasīto “Facebook” laika joslā. Ja ziņa citos portālos, Latvijas, Krievijas, pārējo starptautisko “dūžu” vietnēs internetā tā neparādās, tas nozīmē, ka ziņai līdz galam nevar ticēt. Reizēm ziņām ir tik naivs raksturs, ka tās jāatmet šī iemesla dēļ vien. Uzticos ziņu portāliem, kas darbojas samērā ilgi, bet, piemēram, man nav ko meklēt skaties.lv, nozagts.com un līdzīgos. Cilvēki tomēr ir ļoti naivi, brīnos, ka daudzi viegli pakļaujas konspiroloģijai. Tāpēc es sev par uzdevumu esmu licis rakstīt savas pārdomas dažādos jautājumos un dalīties ar tām sociālajos portālos. Cilvēkiem patīk “Da Vinči kods” un līdzīga literatūra. Ja ko tādu ierauga ziņās, protams, “pavelkas”, uzķeras. Informācijas šobrīd ir tik daudz, ka nākotnē, patīk tas vai nē, būs vajadzīgi ierobežojumi. Ziņu, pseidoziņu plūsma pašlaik ir neregulējama, iestājies sava veida informācijas anarhisms. No tā cieš sabiedrība. Nepieciešamas stingrākas prasības, un, piemēram, portālos varētu ieviest saukli: “Šeit piemet tikai kvalitatīvus rakstu komentārus!” Pagaidām līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
Aija Romanovska, Aizkraukles novada vidusskolas informātikas skolotāja
— Bieži rakstus izlasu “pa diagonāli”, un, jo “skaļāks” virsraksts, jo labāk saprotu, ka pa to mazāk jāinteresējas. Tā kā ikdienā daudz komunicēju ar citiem cilvēkiem, tad šādas “skaļās” ziņas neignorēju. Mani biežāk interesē jautājums — cik tālu var aiziet šādu “sensāciju” radītāji, jo reizēm virsraksti ir graujoši, bet stāsts — par neko. Tā kā man ikdienā jārunā ar bērniem, jauniešiem, skolas audzēkņiem, esmu secinājusi, ka pat vēl vidusskolas vecumā viens otrs ir pārāk naivs. Piemēram, kad sākās konflikts Austrumukrainā, aktuāla tēma bija trešais pasaules karš, lai gan šādiem pieņēmumiem nebija pamata. Tāpēc cenšos atrunāt jauniešus no lētticības. Internetā izlasīto viņi bieži uztver par baltu patiesību. Kad ziņās parādās frāzes “saņem lielu algu”, svarīgi izvērtēt — kas ir daudz salīdzinājumā ar kaut ko. Bieži uzpeld secinājums, ka jaunatnei ir ļoti vājš priekšstats par realitāti, ir naivi spriedumi par politiku, ekonomiku, sadzīvi, bet apspriest viņiem patīk. Cilvēki, tajā skaitā jaunieši, bieži neatšķir viedokli no fakta. LSM portāls, diskusijas televīzijā, Rīga TV24, Телеканал Дождь ir mans informācijas avots. No ekspertu viedokļa veidoju savu personīgo. ◆
