Ragavas, kamanas un rati vienmēr gatavībā, nosaka Skrīveru novada “Lielkažoku- 1” zirgu staļļu saimniece Sarmīte Strazdiņa. Tāpēc, ja nokusīs sniegs, ragavas varēs nomainīt ar ratiem. Pārsvarā bubināt ar zirgiem grib bērni, jubilāri un kāzu svinētāji. Un šī vēlme ir sezonāla, tāpēc zirgu būšana nekad nebūs bizness, tas ir dārgs hobijs.
Sniegs Sarmītes staļļu apkārtnē ir vien nesen, lai arī Skrīverus baltā sega klāj kopš decembra. Vējš bija pakalnu nopūtis kailu, bet tagad baltuma pietiek, lai izbrauktu kamanās. Pieprasījums pēc izbraukumiem ar kamanām un ragavām ir, saka Sarmīte. Pērn ģimenes ķēra katru sniegoto dienu, brauca pat putenī, lai arī acis lipa ciet. Arī jauniešu kompānijas labprāt iegriežas staļļos, kad svin zīmīgas jubilejas. Savukārt līgavas grib baltos bērīšus. Arī pēc gadatirgiem, kuros Sarmīte bijusi ar kādu no zirgiem, staļļos manāms interesentu pieplūdums. Arī pēc seriāliem televīzijā, kurā svarīga loma ir zirgiem, pieaug interese par tiem.
Sarmītei ir lielās un mazās kamanas, ragavas. “Grezni neesam, jo Eiropas Savienības naudas neesam ņēmuši,” atzīst saimniece. Uz jautājumu, kurās labāk sēsties, saka: “Viss atkarīgs no tā, cik liela cilvēku grupa grib vizināties. Svarīgi, lai zirgs neiet izstiepies no smaguma, tad nav prieka ne dzīvniekam, ne arī braucējiem.”
Bērīši arī riksī iet. Pats jaunākais, kas jājis zirgam mugurā, ir četrus gadus vecā Marija no Aizkraukles. Vien šķēršļus meitene nelēca. Lai gan zirgi šo nodarbi pieprot. Ir jaunieši, kas pie Sarmītes trenējas sacensībām.
Kaprīzā Glorija
“Glorija, atnāksi?” aicina Sarmīte, bet ķēve pagriež galvu, uzmet skatienu no augšas un nekust ne soli. Glorijai ir septiņi gadi, labprāt brauc ragavās. “Glorija, nāc! Glorīti! Glori, Glori! Nāc!” uzstāj saimniece. Ķēve ausās. “Nāc!” labinās sieviete. Domīga, bet ķēve ļaujas pielabināties, gausi nāk, kad saprot — būs kārums. Saimniece stāsta, ka zirgs ir kaprīzs. Nevienu necieš. Ja baro, visi labi. Toties ķēve labi iet ratos un ragavās. Pieredzējuši zirgu mīļotāji ar viņu var arī jāt. Glorija ir pārējo vienpadsmit zirgu bara apsargs. Svešinieku aplokā uzreiz pamana, kļūst pikta — skrien virsū. Mainīgā rakstura dēļ Gloriju neviens nav vēlējies pirkt, jo viņu var sadusmot pilnīgi viss, bet mums viņa ļauj sevi glaudīt. “Ja ir našķis, tad viņa labprāt draudzēsies,” saka saimniece. Pienāk arī pusotru gadu vecais Langolds, galvu pagriež Magdalēna, bet pārējie lauka vidū turpina ēst pusdienas.
“Man pārsvarā ir “pensionāri”,” aplūkojot savu dzīvnieku saimi, saka saimniece, “ar tūristiem mierīgāki, tomēr lielākā daļa startē vēl sacensībās, lec pāri šķēršļiem.” Jautāta, vai cilvēki no zirgiem atraduši, baidās, saimniece stāsta, ka drīzāk cilvēki ir pārdroši. Piemēram, bērni var ieķerties zirgam pakaļkājā, jo grib noglāstīt, bet jāglauda pie pieres, tā drošāk.
Naudu nopelnīt nevar
Uz Sarmītes staļļiem var braukt sestdienās un svētdienās no pulksten 12. Pusstunda jāšus vai pajūgā kamanās maksā sešus eiro. Sarmītei cilvēki bieži sakot, ka pusstunda ir par maz, bet retais pusstundu zirga mugurā vai pajūgā var izturēt, kļūst garlaicīgi vai auksti. Ja ir iemaņas, var jāt patstāvīgi, savukārt iesācējs — Sarmītes pavadīts. Ierastais maršruts ir pa ceļu, mežs ir tālu, bet pa lauku zirgam grūti skriet — tā notiekot tikai filmās, stāsta staļļu saimniece. Saimniecībā ir arī piecgadīgais ponijs Dancis. Jauns un enerģisks, sacensībās godalgots un labprāt bubina ar tūristiem.
Pieprasījums pēc zirgiem ir viļņveidīgs. Tas sakrīt ar tūrisma sezonu. Vairāk pie zirgiem brauc vasarā, kad skolēniem ekskursijas, arī semestru beigās vai to sākumā, piemēram, oktobrī ir daudz grupu, kas vēlas vizināties. Treknie gadi biznesā bija deviņdesmitie, bet tagad viss paputējis. “Dzīvnieks katru dienu jābaro, arī tad, ja stāv dīkā, tāpēc uz tūristiem nepaļaujos, man tas ir dārgs hobijs. Lai iztiktu, turu gaļas un piena lopus. Maksa, drīzāk ziedojums, jo to peļņā ierakstīt nevar, zirga uzturēšanas izmaksas ir lielas.” Iespējams, tāpēc arī konkurentu Sarmītei nav. Tie viens pēc otra likvidējuši savu rūpalu. ◆
