Izlasot decembra sākumā “Staburagā” publicēto Ināras Sudares rakstu “Dziednieks vai blēdis?”, ilgi svārstījos, stāstīt vai klusēt par pašmāju “brīnumdakteri” Aizkrauklē, ar kuru pirms kāda laika bija netieša saskarsme. To visu atceroties, ir skumji un sāpīgi. Rakstu tāpēc, ka, iespējams, mans stāsts liks kādam cilvēkam aizdomāties, vai ir vērts uzticēties kaktu dakteriem, kuri ārstē visas slimības.
Kad jaunai sievietei N., kura pēc meitas piedzimšanas izskatījās atplaukusi un ziedoša, atklāja ļaundabīgo audzēju, bija grūti tam noticēt. Rentgena bildes bija nežēlīgas. Ķirurgs zīmēja rožainas ainas — operācija, starošana, kam sekos daudzi mūža gadi. Diemžēl viss attīstījās citādāk. Pēc četriem mēnešiem tika veikta otrā operācija. Neesmu mediķis, neņemos spriest par pirmās operācijas kvalitāti, jo pēc tās metastāzes attīstījās ļoti strauji. N. ticība medicīnai bija neatgriezeniski zudusi. Nelīdzēja arī aploksnes (ne jau tukšas), kuras tika dotas un labprāt ņemtas.
Kādas domas riņķoja N. galvā, to nepateiks neviens. Vēlme dzīvot, audzināt meitu — kas varēja būt svarīgāks? Kad cilvēks ir izmisumā un bezcerībā, uzrodas “dziednieki”, kuriem ir visādas brīnumzāles, maksā tikai naudu. Nedomāju, ka tādu bundžu saturs tiek pārbaudīts kādā laboratorijā.
Kad N. man piezvanīja un lūdza noskaidrot, kā tikt pie dziednieces Aizkrauklē, vārdu un adresi viņa zināja, man nebija tiesību pateikt, ka es tādiem mošķiem neticu. Man lūdza palīdzību radnieciski un dvēseliski tuvs cilvēks. Slīcējs izmisumā ķeras pie naža asmens. Kam ir tiesības viņu nosodīt?
Kad pēc pieņemšanas N. iznāca no “dziednieces” mājas, es nevarēju saprast, kādas pārmaiņas seansa laikā notikušas iepriekš garīgi stiprajā sievietē. Viņa bija ļoti satraukta, izsista no līdzsvara. N. bija vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, viņa negribēja ieturēt pusdienas, atteicās no piedāvātā ciemakukuļa tuviniekiem. Atliek tikai minēt, ar kādām psiholoģiskām metodēm darbojās “daktere”.
Kad pēc N. aiziešanas mūžībā runāju ar viņas mammu, viņa stāstīja, ka “dziedniece” N. esot noteikusi neko neņemt, ja kāds dod, kā arī nevienam neko nedot, ja kāds tajā dienā atnāks un kaut ko lūgs. Drūmie viduslaiki mūsdienās! Likt slimam cilvēkam doties 200 km tālā ceļā neēdušam — vai tā ir humāna rīcība? Pēc dažām dienām esot atsūtījusi kādu veselības amuletu. Laikam bija labi samaksāts.
Kā darbojas tādu blēžu reklāmas aģenti, ja par viņu “brīnumdarbiem” uzzina citās pilsētās? Ne velti saka — pravietis savā zemē netiek cienīts. Kāds aizkrauklietis, kurš savulaik ar grūtībām saistīja divus vārdus, kļuvis par daiļrunīgu dziednieku Latgalē. Maskējoties ar svētbildēm, svecēm un Dieva piesaukšanu, būtībā šie “speciālisti” ir lielākie svētuma zaimotāji, jo izmanto cilvēka izmisuma un vājuma brīžus, lai pildītu savas kabatas. Viņi nebaidās ne Dieva soda, ne nelaimīgo cilvēku un viņu tuvinieku lāsta. Brīvība, kas daudzviet kļuvusi par nekontrolētu visatļautību, nodara daudz posta un ļaunuma.
