Saistībā ar Aizkraukles pilsētas 50 gadu jubileju mēģinu sakopot atmiņas par pirmajiem Pļaviņu HES celtniecības strādnieku ciemata laikiem.
1961. gadā atgriezos no dienesta padomju armijā. Toreiz dzīvoju Krustpilī. Bija vajadzīgs darbs. Tajos gados daudz runāja par Pļaviņu HES celtniecību. Daudz nedomādams, braucu ar vilcienu līdz Aizkraukles stacijai un tad jau ceļu turpināju kājām. Drīz vien atradu baraku, kurā bija izvietots “Daugavhesstroi” kantoris. Baraka bija apmēram tajā vietā, kur tagad pie dīķīša ir mūzikas skola. Mani tūdaļ pieņēma darbā par kopmītņu audzinātāju un arī par skolotāju četrgadīgajā skolā, kura bija barakā līdzās. Man vajadzēja 1.—2. klasei mācīt aritmētiku un dziedāšanu. Toreiz pilsētā (ciematā) bija tikai kādas trīs piecstāvu mājas. Vienā no tām, kur tagad ir mākslas skola, bija bibliotēka, mans kabinets un dzīvokļu pārvalde, kuru toreiz vadīja Imetrijs no Rīgas. Kultūras nams bija angārā, kur bija sporta centrs. Kultūras namam bija arī savs instrumentālais kvintets, kurā spēlēja saksofonists, trompetists, akordeonists, pianists un bundzinieks. Muzikanti spēlēja deju vakaros.
Esmu bijis arī būvbedrē, kur tagad ir ūdens pasaule. Toreiz bez gumijas zābakiem dzīve nebija iedomājama, jo visapkārt valdīja dubļu jūra, pa kuru nepārtraukti kursēja lielkalibra automašīnas — pašizgāzēji. Visapkārt skanēja galvenokārt krievu valoda.
Laukumā, kurā tagad ir privātās garāžas u. c. uzņēmumi, bija kokzāģētava. Pa teritoriju gājēji lielākoties pārvietojās pa laipām. Milicija bija ierīkota vagoniņā, kur tagad ir tirgus, tikai vairāk uz Daugavas pusi.
HES strādnieki dzīvoja barakās, kuru bija ļoti daudz. Teritorija, kur tagad ir Purvciems, Jaunceltnes iela, bija neapdzīvota.
Biju aizbraucis uz Stučku arī dienā, kad uzspridzināja dambi un ūdens no ūdenskrātuves sīkā urdziņā sāka plūst Daugavas izsīkušajā, bet parastajā gultnē. Tad arvien vairāk un vairāk. Skats bija satriecošs.
Es diezgan īsu laiku nostrādāju “Daugavhesstroi”, jo man bija sevišķas uzskaites dienesta specialitāte un bija nepieciešams turpināt dienestu karaspēka daļā.
Atmiņu būtu vairāk, ja vien būtu iznācis strādāt ilgāk. Cik atceros, tad bija trīs vai četri celtniecības iecirkņi. Uz būvbedri kravas piegādāja arī pa dzelzceļu, kura sliedes vēl daļēji saglabājušās.
1967. gadā celtnieku ciematu nosauca par Stučkas pilsētu. Tā to sauca līdz 1990. gadam. Tagad Aizkraukle.
Novēlu pilsētai augt un attīstīties, lai vēl pēc daudziem gadiem tā kļūtu par pirmo pērli pie Daugavas!
