Aizvadītajā nedēļā aktuālākais manā būvdarbu vadītāja ikdienā būvniecības uzņēmumā “RRKP būve” bija dokumentācijas sagatavošana objekta nodošanai.Darbs objektā — daudzfunkcionālās sabiedriskās ēkas pamatu ierīkošanas pirmās kārtas būvdarbi piemiņas vietā “Likteņdārzs” — noslēdzās jau pirms vairākām nedēļām. Pēdējie darbi bija būvlaukuma sakārtošana.
Jau desmit gadu aktualitātes uzzinu interneta medijos un ikdienā klausos Latvijas radio. Sekoju līdzi arī savas nozares norisēm lielākajos objektos Latvijā. Šobrīd aktuālākais ir Stradiņa slimnīcas kompleksa izbūve. Patlaban esam pakļauti jaunajam būvniecības likumam, bet tas vēl nav līdz galam izstrādāts un definēts, tādēļ to interpretē pēc nepieciešamības. Inspekcijas un būvnieku uzskati konkrētajā jautājumā var atšķirties, bet, raugoties pēc likuma, taisnība ir abiem. Domāju, Stradiņa slimnīcas korpusa izbūvē neatbilstības radījis nekorekti uzrakstīts projektēšanas uzdevums. Nosacījumus, kādam jābūt radiatoram un kā tas jānovieto operāciju zālē, celtnieki var nezināt, arī projektētājs to, iespējams, nezināja, bet ierēdņi, kas pieņēma projektu, tajā līdz galam neiedziļinājās vai arī vainojams zināšanu trūkums. Neviens no kļūdām nav pasargāts, kur ir cilvēks, tur iespējama kļūda. Mēdz teikt, ka no kļūdām mācās, bet šajā nozarē tādas nedrīkst būt. Ja kas tāds gadās, tad rezultāts var būt traģisks. Būvniecībā realitāte mēdz nesakrist ar to, kas paredzēts uz papīra. Piemēram, noteikumi paredz siltināšanu veikt, ja gaisa temperatūra sasniedz +5 grādus. Bet projektā darbus veikt noteikts konkrētā laikposmā, ziemas periodā, kad lielākoties gaisa temperatūra ne tuvu nav vajadzīgā. Ir grafiks, ir termiņi, un darbs jāpaveic šajos termiņos. Šādas pretrunas mēdz būt.
Aizvadītajā nedēļā viena no aktuālajām diskutētajām problēmām bija augstskolu reorganizēšana — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pievienošana Latvijas Universitātei. Neesmu šajā situācijā pārāk iedziļinājies, bet viens ir skaidrs — ja nav jauno cilvēku, kuri vēlas mācīties, tad iestādes reorganizēšana ir neizbēgama. Turklāt izglītības iestādes Rīgā ir viena otrai līdzās, piedāvā līdzīgas un tādas pašas izglītības programmas. Līdzīgs liktenis diemžēl piemeklējis, kā arī vēl sagaidāms mazajās lauku skolās. Valstij nav naudas skolu uzturēšanai, un pašvaldības šobrīd nonāk bezizejas situācijā. Var piketēt, protestēt, bet reālā situācija ir skarba. Runājot par mūsu pašu Vecbebru Profesionālo un vispārizglītojošo internātvidusskolu — bērnu ir tik, cik ir. Skolas darbinieku, skolotāju izjūtas saprotamas — ir grūti, kad visu mūžu esi strādājis un pēkšņi neesi vajadzīgs. Pašvaldību arī var saprast — līdzekļu skolas uzturēšanai nav. Kāds ir risinājums? Kur iet, kur meklēt darbu skolotājiem pirmspensijas vecumā? Bebros darba nav, tātad jābrauc prom. Un tā lauki paliek tukši.
Viena no nozīmīgām lietām, ne tikai šobrīd, bet jau gadiem, ir vide un ekoloģija, šajā jomā Latvijā vairākkārt cilātā un malā noliktā depozīta sistēma. Latvijā depozītu nevēlas ieviest, jo, kā mēdz deklarēt tās noliedzēji, mums ir dalītā atkritumu sistēma. Tomēr tas nenozīmē, ka vide ir tīra — pilnas grāvmalas ar plastmasas pudelēm un skārdenēm. Kā rāda kaimiņvalstu Igaunijas un Lietuvas piemērs, depozīta sistēma šo problēmu atrisinātu, taču Latvijā līdz ar to tiktu krietni samazināta peļņa atkritumu apsaimniekotājiem. Ik mēnesi par plastmasas pudelēm — šķirošanu un nodošanu tālākai pārstrādei — apsaimniekotājiem peļņa ir pieklājīga. Ja ieviestu depozīta sistēmu, tad šī peļņas daļa ietu zudumā. Kamēr atkritumu apsaimniekotājiem būs spēcīgs lobijs, nekas nemainīsies un depozīta sistēmu mums neieviesīs.
Drošības, ekonomikas un enerģētiskās neatkarības tematus pagājušās nedēļas otrajā pusē Ministru prezidents Māris Kučinskis pārrunāja ar jauno Lietuvas premjeru Sauļu Skverneli. Viena no tēmām, par ko tikšanās laikā sprieda, bija drošība. Lietuvas premjera plānos ietilpst obligātā militārā dienesta atjaunošana, savukārt Latvijas premjers uzsvēra, ka neatbalsta obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā. Arī es uzskatu, ka mums ir spēcīga profesionālā armija un Zemessardze, tāpēc obligātā militārā dienesta atjaunošana nav vajadzīga. Vai tiem cilvēkiem, kuri nevēlas dienēt, tas būtu jāuzspiež? Kad bija cita valsts iekārta, to uzspieda visiem. Paša pieredze nav īpaši pozitīva, es dienēju Tallinā un Klogā, Padomju kara flotes mācību centrā Paldiski. Manuprāt, obligātā militārā dienesta atjaunošana nebūtu noderīga. Izraēlā dien visi, pat meitenes, sasniedzot 18 gadu, vecumu dodas obligātajā militārajā dienestā, kur pavada divus gadus. Vai tas ir labi? Esmu skeptisks pret šādu iespēju.
Domāju, nevienu vienaldzīgu neatstāja šī mēneša notikumi Dobelē un Rēzeknē, kur traģiski gāja bojā bērni. Valsts institūcijas uzreiz metās meklēt vainīgo, taču es domāju, ka diez vai šajos gadījumos vainojams konkrēts cilvēks. Vai sociālais darbinieks var būt klāt 24 stundas diennaktī? Vai vainīga institūcija, kas nespēj izsekot katram? Sociālajiem dienestiem trūkst cilvēku, tāpat realitātē sociālā dienesta darbs ir ārkārtīga birokrātija — par katru soli jāraksta atskaites. Šādās un līdzīgās ģimenēs, kurās neviens no vecākiem nestrādā, kurās aug daudz nepieskatītu bērnu, vajag visu — pabalstus, mentorus utt., jo cilvēki vienkārši neprot elementāras lietas. Bet, ja šāds cilvēks vēl ir slims ar alkoholismu, ir narkomāns, tad ko? Kā viņus glābt? Tāda cilvēku kategorija ir bijusi visos laikos. Viņiem tas ir normāli. Šiem cilvēkiem būtu svarīgi nodrošināt bezmaksas kontracepciju. Diemžēl pieredze rāda, ka bērni, kas auguši šādā vidē, mēdz atkārtot no vecākiem redzēto piemēru, izvēloties līdzīgu dzīvesveidu, vērtību sistēmu. Protams, gadās izņēmumi, bet tādu ir maz. Cilvēku, kuriem vajag palīdzību un atbalstu, Latvijā ir daudz. Tāda ir dzīve.
Nedēļas nogalē devos pastrādāt mežā, tas ir patīkami — veselīgi, klusums, miers, patīkama atpūta.
