Skrīveriete Ilona Burka atstāja skolotājas darbu, jo bija sevi izsmēlusi. Četrdesmit gados ieguva maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā, nu mājās no vācu valodas latviešu valodā tulko daiļiteratūru. Nupat izdots viņas tulkotais Petras Hīlsmanes romāns “Kamenes sirdī”. “Tulkošanā nav robežu, esmu sevi atradusi,” viņa saka.
Ja uznāk slinkums, izbauda
— Kā ir strādāt mājās? Varat sākt tulkot pulksten astoņos un beigt, piemēram, četros? Mājās taču ir tik daudz, ko darīt.
— Protams, veļa jāizņem, vēl šis tas, bet tas netraucē. Vīrs zina, ka strādāju mājās, tāpēc bieži iesaka — pusdienas ēdīsim “Klidziņā”. Tad man nav jāgatavo. Ja ilgi sēdi pie datora, mazu pauzīti tomēr vajag — veļu izkārt vai ielikt veļasmašīnā, mājas darbi tulkošanā netraucē. Ar tulkošanu ir tā — ja “iepeldu” grāmatā, tad iet raiti. Mājinieki pamana, ka esmu “iekšā”, netraucē. Tāpēc jau ģimene ir, kas papildina viens otru. Neviens jau nav otra kalps. Ja uznāk slinkums, izbaudu. To varu atļauties. Labāk palasīšu grāmatu, nevis izslaucīšu istabu.
— “Kamenes sirdī” ierindots “Spiegel” betselleru sarakstā. Tā ir romantiska lasāmviela — kādam tauriņi vēderā, citam kamenes sirdī. Un lasot ir jāsmej. Kā bija to tulkot?
— Viegls, romantisks romāns, bet ar superīgu autori, kurai ir tipisko jauniešu — trīsdesmitgadīgo — dzēlīgā valoda. Smieklīgās vietas lasīju visiem priekšā. It kā viegls romāns, bet stāsta par patiesām vērtībām — ģimeni, godīgumu. Nebija nemaz tik vienkārši tulkot, dažkārt sinonīmus meklēju ilgi. Valodā ir sāls. Tulkojot jāpiedomā, citādi tā nebūtu Hīlsmanes sarakstīta grāmata. Īstais tulkošanas process sākas vien tad, kad uztaustīta autores valoda. Tad arī mājiniekiem pieriebjas, jo viss mājās ir ap grāmatu. Klausos, kā runā citi, un bombardēju — kā citādāk, piemēram, pateikt “fīča”, vai kā labāk pasūtīt dillēs. Ievācu informāciju un izdomāju, kas man der. Tehniski iztulkot grāmatu nevar. Hīlsmanes valoda aizrāva arī manu kaimiņieni un vīru. Jautāja, kad būs nākamās lappuses, nevarēja sagaidīt.
— Vai pēc tam nepārdzīvojat, ja nav kaut kas uzrakstīts, kā nākas, vai kaut ko var pārprast?
— Tā man nav. Esmu aizgājusi no pašpārmetumiem. Arī, ja eju uz pasākumiem, nekritizēju — kas bija slikts vai labs. Savu izvēli esmu izdarījusi, jau turp aizejot. Biju, paņēmu labo, un vairs nav ko analizēt un pukoties, kāpēc es aizgāju?
— Vai var iemācīties valodu bez prakses ārzemēs?
— Tulkošanu studēt sāku ap 40 gadiem, praksē trīs mēnešus biju Berlīnē. Bez saiknes ar kultūru daiļliteratūru tulkot nevar. Studiju laikā biju gadu Hamburgā, strādāju par auklīti, tad vācu valodu arī iepazinu. Interesanti, ka “Kamenes sirdī” notikumi risinās Hamburgā. Es zināju vietas, par kurām autore raksta.
Otram nepārmest
— Vai grāmatas dzēlīgums arī komunikācijā dzīvē neienes savu elpu?
— Savstarpējā apcelšana taču ir normāla lieta. Es tāda esmu, pavelku otru uz zoba. Iespējams, tāpēc, ka mamma bija mierīga, es nezinu, ko nozīmē būt piktam. Tagad esmu iemācījusies arī to, ja man nav pieņemama kāda rīcība, tad ‘‘neuzvelkos’’. Pārmest otram neko nevar. Tā ir viņa izvēle.
— Vai šī saprašana nāk no darba skolā?
— Tiešām nezinu. Tagad daudz par to runā— kādi bērni aug skolā! Es teiktu — sakarīgi. Vaina nav bērnos, bet sabiedrības vērtībās, kas krasi mainījušās. Televizors mājās fonā skan ne jau bērna dēļ, bet vecāku. Bērna attieksme pret skolu rodas no vecākiem. Kāpēc bērnam pārmest — par nepateiktu paldies, labdien. Viņam jau tas nav jāmāca. Ja vecāki tā dara, tad, pats par sevi saprotams, to darīs arī bērni.
— Kādas vērtības ir jums svarīgas?
— Pārstāt būt pareizam. Izlikties labākam, kā esi. No bailēm, ko teiks citi, jātiek vaļā. Man pilnīgi vienalga, ko citi domā — es tā daru, un viss! Domāju, ka šo īpašību var ieaudzināt jau bērnā. Jāsāk ar to, ka viņš ģimenē jāsadzird — viņam ir viedoklis. Ģimenē vienam otrs jāciena. Jāsaprot, ka bērni ir cilvēki — lai nav “uti, puti”.
Aizkulises neviens nezina
— Kā sapratāt, ka darbs skolā jāmaina?
— Ziemeļvalstu ģimnāzijā par vācu valodas skolotāju nostrādāju 14 gadus. Iespējams, ka ar mani notika tas, ko psihologi saka — ik pēc desmit gadiem jāmaina profesija. Iestājos maģistrantūrā rakstiskajā tulkošanā un sapratu, ka skola vairs nav man. Pēdējos divus gadus uz skolā notiekošo skatījos vairāk no malas — žetonvakari un izlaidumi vairs nesajūsmināja. Ja vairs neesi ar sirdi un dvēseli iekšā, tad skolā nav, ko darīt. Man kļuva garlaicīgi, zināju — atkal 1. septembris, atkal žetonvakars. Nebija interesanti. Skatos, kolēģi priecājas par bērnu panākumiem, un jautāju sev — bet kā ar mani, kādi panākumi man? Atnāk absolvents un saka — jūs vēl te? Sapratu, to vairs negribu.
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par vācu valodas skolotāju?
— Valoda man vienmēr patikusi. Arī grāmatas, tās man ir kā maize. Mājās to ir gana. Vīrs uztaisīja jaunu grāmatplauktu un jautāja — varbūt durtiņas vajag? Grāmatām durtiņas likt priekšā?! Nekad! Uzaugu pie vecmammas, viesistaba bija pilna ar grāmatām, daudz lasīju, tās bija brīvi atrodamas. Pabeidzot Madonas ģimnāziju, vācu valodas skolotāja teica, ka svešvalodniekos man nav, ko meklēt, valoda par vāju. Nobijos, aizgāju uz pedagoģisko. Pēc divdesmit gadiem esmu tur, kur man vajadzēja jau būt… Kaut gan nē, labi ir, kā ir. Citādi nebūtu satikusi savu vīru. Viņš mācījās tajā pašā augstskolā par darbmācības skolotāju. Skolā man tiešām patika, kamēr varēja radīt. Aizkulises jau neviens nezina, vadība prasa rezultātu, nevar būt viens sešnieks. Mēs esam sistēmas vergi. Skrienam, lai izpildītu “tabulas”. Es vairs negribēju būt sistēmā.
Saldais ēdiens
— Ko jums dod tulkošana?
— Tas ir mans saldais ēdiens. Man patīk domāt par vārdiem. Tulkojot varu aizmirst par lietām, kas jādara. Un es varu to atļauties, jo man ir vīrs, bērni, kas var paši pagatavot ēst. Ja nepaēdīšu pati, tad maizīti taču var uzsmērēt. Es neesmu sistēmā, man nekur nav jāskrien. Tas ir pats jaukākais šajā darbā.
— Laiks beidzot sev, jo bērni izauguši?
— Man nekad nav bijušas problēmas to sev atrast. Ja apkārt ir mazi bērni, tad visdrīzāk esmu uz ceļiem un uz paklāja, tur, kur viņi. Es tāda esmu. Esam tie duraciņi, kas visu Pulksteņupīti ar bērniem izstaigājuši ekspedīcijās. Caur kazenājiem atraduši īsāko ceļu uz Satekām. Ekspedīcijās ejam arī lietū. Es taču esmu uzaugusi laukos. Gribētos, lai esmu tā, kura vilcieniņā pavelk citus līdzi.
— Tulkošana ir darbs galvai, kā darīt to “brīvu”?
— Tagad daudz izdod mandalu grāmatas. Latvietim nevajag tādu grāmatu, jo puķudobe ir mandala. Jebkura bietīšu vai dillīšu vaga ir mandala. Arī zeķu un cimdu adīšana. Tad nāk sēņu un ogu grozi. Es nekad nebūšu tas cilvēks, kuram to daudzums un lielums būs svarīgs. Esmu ceļojuma tipa cilvēks. Varētu daudz ceļot, bet naudas drusku pietrūkst. Visur, kur aizbraucu, jūtos kā mājās. Mana mandala ir staigāšana, daba Skrīveros. Bez tās nekādi. Magnēts darbojas — dīvaiņi pievelk dīvaiņus. Vasarā līdz ar saullēktu kopā ar draugiem dodamies ar riteņiem pretim rītam. Citreiz ir slinkums, priecājos, ka līst, var pagulēt. Skrīveros kopti lauki un ir skaisti, lecot saulei. Es jau pēc mājām zinu, kur no suņa jābaidās, kur ne. Arī mani bērni nekad nesaka, ka šodien garlaicīgi, vienmēr atrod, ko darīt — doties dabā. Cilvēkiem bail satikt sevi, no sevis labi var aizbēgt darbā. Depresija ir tāpēc, ka atkal esi saticis savu “stulbo es”. Bet es savu “stulbo es” izbaudu. Darbā cilvēki uzliek maskas — ir tādi, kādus citi grib redzēt, bet tas jau neesi tu.
Dzīve Šķērsielā
— Zinu, ka nākat no slavenās Šķērsielas Rīgā? Kāda tur dzīve?
— Bijām domājuši, ka Šķērsielas mājiņu atpirksim, bet tai bija četri īpašnieki, kuri nevarēja vienoties. Tagad māja stāv tukša. Sapratām, jāņem dzīvoklis Rīgā, bet radās iespēja atpirkt māju Skrīveros, kas reiz bijusi vectēva īpašums. Šķērsielā paspējām būt tad, kad tā vēl nebija noasfaltēta. Pirmajā Jura Podnieka uzņemtajā filmā par dzīvi šajā ielā vīrietis, kurš iet ar kanniņu, bija mājas saimnieks. Satikām arī citus personāžus. Dzīve Šķērsielā bija sava veida Vārnu ielas republika, bērni bija izbugurējuši visus šķūņus, lēkāja pār grāvjiem. Tomēr tā vairs nav tāda kā agrāk. Pats labākais, ko ieguvām no Šķērsielas, ir krustvecāki savam bērnam. Puikas, sēžot uz žoga, sāka runāt ar kaimiņiem, kas tagad Laurai ir krustvecāki. Ziemassvētkus pavadījām kopā.
Pieturzīmes
◆ Ilona Burka.
◆ Dzimusi: 19. oktobrī — ar vīru vienā dienā.
◆ Ģimene: vīrs, dēls un meita.
◆ Iegūta pedagoģiskā un rakstiskās tulkotājas izglītība.
◆ Vaļasprieks: aktivitātes dabā, ceļošana, tekstils, filcēšana, grāmatu lasīšana.
