Mundra, dzīvespriecīga un smaidīga — tāda aizvien ir jaunjelgaviete Smaida Cīrule. Vakar viņa nosvinēja 90 gadu jubileju. “Par manu dzīvi varētu uzrakstīt romānu, un tas būtu šausmīgi garš,” saka jubilāre.
Kad Jaunjelgavā sastopu jubilāri, esmu pārsteigta, ka tik labi var izskatīties arī 90 gadu vecumā. “Neviens netic, bet laikam jau bērni neko sajaukuši nebūs un saskaitījuši pareizi. Ir, jau ir man 90!” smej jubilāre. Un paskaidro, ka mazāk nekādi nesanāks, jo vecākais dēls Aldis pērn nosvinējis 70. dzimšanas dienu. Smaidas kundzei ir arī trīs meitas — Vija, Maija un Līga.
Sākam runāt par dzīvi, un atkal jūtos pārsteigta — kā var atminēties notikumus, cilvēkus, gadskaitļus? “Memmīte par visu, kas notiek dzimtā, ir labi informēta — zina, kas, ar ko un kad precējies, kāds mazbērniem pēc laulībām uzvārds, un kā sauc visus mazmazbērnus,” nosaka jubilāres meita Līga. Jubilāre savējiem ir “memmīte” — tā māmuļu uzrunā gan pieaugušie bērni, gan mazbērni un mazmazbērni. Viņai ir astoņi mazbērni un trīspadsmit mazmazbērni. “Ja Dieviņš man vēl liks dzīvot, tad pavasarī ieraudzīšu arī savu pirmo mazmazmazbērniņu,” atklāj jubilāre.
Asaras par mājām un draudzenēm
Smaidas kundze dzimusi Secē, “Strēlnieku” mājās. Viņa stāsta, ka tādu māju Secē vairs nav, un viņai tā arī nav izdevies noskaidrot, kur tās bijušas. “Esmu 10 mēnešu vecumā kristīta, man ir bilde, un pieļauju, ka tas varētu būt bijis Seces baznīcā. Kur gan citur vecāki ar mazu bērnu rudenī būtu devušies? Vecāki dzīvoja pie saimniekiem, bija graudnieki vai rentnieki te vienās, te otrās mājās.”
Kopš 1938. gada viņa dzīvo Jaunjelgavā. Pirms tam ģimene mitusi Sudrabkalnos, Ērberģes pusē. “Nesen aizvedu savus bērnus parādīt māju, bet pati apraudājos… Tikai koki vairs palikuši, mājas nav,” stāsta Smaidas kundze. “Esmu mācījusies trīs Jaunjelgavas skolās, ceturtā bija tā, kura nodega. Kad dzīvojām pie saimnieka “Apaļos”, septiņu gadu vecumā pustumsā ik rītu gāju uz skolu trīs kilometrus, vakarā nācu mājās. Skatos uz mūsdienu bērniem un domāju — stāv uz ceļa nosaluši, gaida autobusu, mašīnu viņiem vajag. Ietu kājām, veselībai par labu nāktu!”
Viņa bilst: vienmēr esmu labi mācījusies. Un rāda man liecību, kura izdota 1940./1941. mācību gadā. Tajā ir tikai piecnieki un četrnieki. “Skolā gāju kopā ar ebreju bērniem, man bija divas sirdsdraudzenes, ebreju meitenes. Vēlāk esmu tik gauži par viņām raudājusi. Cik nežēlīgi ar ebrejiem izrīkojās…” saka Smaidas kundze.
Stāstot par bērnību, viņa bilst: “Man ir tik daudz, ko stāstīt! Mēs gājām ganos, savas gotiņas ganījām. Reiz izcēlās stiprs pērkona negaiss. Govis spriņģo uz mājām, bet brālis, kurš bija par mani divus gadus jaunāks, kliedz: “Māsa, būšu beigts, būšu beigts!” Jāskrien pakaļ lopiņiem, jāglābj brālis.”
“1935. gadā piedzima jaunākais brālis, bet es pavisam nejauši jau laikus par to uzzināju — atveru skapi, bet tur knupji un pudelīte. Vēl šodien atceros, kā par to priecājos. Nu, cirks bez naudas, ja tā padomā!” sirsnīgi smej jubilāre. Viņai ir māsa un divi brāļi, jaunākais jau miris.
Īsa pasaka
Pēc brīža viņa saka: “Par manu dzīvi varētu uzrakstīt romānu, un tas būtu šausmīgi garš. Apprecējos 19 gadu vecumā. Ar visām tām rozā brillēm! Un ar tām arī laikam būšu savu mūžu nostaigājusi. Vīrs dzēra, kāvās, viņam brūtes bija visās malās. Ui, ui, kā mums te gāja! Izšķīros, un ar abiem bērniem Aldi un Viju aizgāju pie mammas.
Otrais vīrs bija par mani 20 gadu vecāks. Viņš bija labs cilvēks, man bija pasakaina dzīve. Tikai ļoti īsa. Slimība klāt, un mūsu meitai Maijiņai bija tikai gads un divi mēneši, kad viņš nomira. Iedomājieties, kā ir — uz rokām mazs bērniņš, arī divi vecākie vēl mazi, un jāapglabā vīrs… Tad sapratu, ka cilvēks var ļoti daudz izturēt. Mana dzīve ir bijusi diezgan grūta, esmu stāvējusi pie kapa diviem saviem vīriem. Ar trešo vīru kopā nodzīvoju piecdesmit gadu — Ziemassvētkos nosvinējām zelta kāzas, un 13. janvārī viņš nomira. Nebija tie piecdesmit gadi nekādi spožie, visādi gāja, bet tolaik jau uzreiz tā nešķīrās. Kur tad vairs skriešu ar četriem bērniem!”
“Mans zelta gabaliņš!”
Kuri bijuši skaistākie brīži dzīvē? “Nu, protams, ka bērnu dzimšana!” iesaucas memmīte. “Aldiņš piedzima 1. augustā, saulīte spīdēja pa logiem istabā, un es teicu: mans zelta gabaliņš! Aldis un Vija piedzima mājās, Maija un Līga — mūsu, Jaunjelgavas, slimnīcā. Agrāk Jaunjelgavā bija daudz kas — dispansers, slimnīca, maizes ceptuve, pienotava, divi šūšanas cehi, austuve, arī es izmācījos par audēju, cehā audām lakatiņus. Te bija daudz cilvēku, visi rosījās kā bitītes, visiem bija darba vietas. Tagad nevaru beigt par šito kreņkēties — Jaunjelgava nogrimusi kā purvā. Nav te vairs uzņēmumu, nav cilvēku. Izbrauc cauri pilsētai, un reizēm nevienu nesatiec.”
Viņa atminas, ka savulaik cilvēki turējuši lopus, arī viņai bijušas divas gotiņas, cūkas. Gotiņas saitē vai cauri puspilsētai bijis jāved uz ganībām. “Strādāts ir ļoti daudz,” nopūšas viņa. Turklāt tagad esot kreņķis, ka spēka nav tik daudz, lai varētu mazmazbērniem gotiņu parādīt, iedot pieniņu, krējumu, gaļu. “Man palikušas tikai puķītes logos un dārzs, un ar to vēl pagājušo vasaru tiku pati galā,” piebilst viņa. Puķes ir viņas lielā mīlestība, tās zied un zaļo gan vasarā dārzā, gan visu gadu istabā.
Viņas vaļasprieks savulaik bija izšūšana. “Visvairāk šuvu, kad Līga bija maza, jaunībā rišeljē un krustdūrieni labi padevās.” Ik sedziņa, aizkariņš mājā bijis aptamborēts vai izšūts. “Ik darbs, ko esmu darījusi, man vienmēr bijis tuvu pie sirds. Viss mīļš. Tagad jaunajiem dzīve tik strauji iet, viņi nekam vairs īsti nepieķeras,” uzskata memmīte.
Sapni piepilda meitas
Smaidas kundze atklāj, ka viņas sapnis bija kļūt par skolotāju. Kad apprecējusies un piedzimis dēls, iestājusies skolā Rīgā. Mājās vīrs par to sarīkojis skandālu. “Kur nu vairs brauksi? Ar to mans sapnis bij’ cauri,” nosaka Smaidas kundze. “Toties visu mūžu esmu cienījusi skolotājus, arī savu bērnu un mazbērnu.”
“Esmu ļoti laimīga par saviem bērniem un mazbērniem,” saka viņa. “Viņi ir kārtīgi, strādīgi, un viņiem nekas nav par grūtu.” Pati dzīves sūrumu izbaudījusi, gribējusi saviem bērniem iedot labu izglītību, lai viņiem nav trūkums jāpiedzīvo. Divas jubilāres meitas piepildījušas mammas sapni — Vija ilgus gadus strādāja par sporta skolotāju, Līga ir matemātikas skolotāja Jaunjelgavas vidusskolā. Aldis beidzis Ērgļu profesionālo vidusskolu, savukārt Maija kultūras darbinieces jomu studējusi pat toreizējā Ļeņingradā.
“Tāda ir mūsu memmīte”
Dzimšanas dienā mīļie memmītei rīko balli — kafejnīcā Ikšķilē būs klāts galds, un ciemos sabrauks visi bērni, mazbērni un mazmazbērni. No Anglijas, kur patlaban strādā, uz memmītes dzimšanas dienu atlidojusi arī meita Maija.
“Un vēl es priecājos, ka man dzimšanas diena ir vienā dienā ar Raimondu Paulu. Tikai viņam gadu par maz, nevar man līdzi turēt,” smej viņa. “Man vēl daudz spēka, un par veselību nevaru sūdzēties, bet kaut kādas dropītes vai sirdspilienus jau padzeru gan.”
Vēlāk meita Līga saka: “Memmīte aizvien bijusi sabiedriska, viņai patīk piedalīties pasākumos, dziedāt. Viņa visas baznīcas dziesmas zina no galvas. Un allaž centusies, lai viņas bērniem nekā netrūktu. Kad mums bērnībā nebija naudas, memmīte pirka uz nomaksu mēteļus, kleitas. Lai viņas meitas visur varētu iet, piedalīties, būt skaistas.” Un meitas acīs iemirdzas asaras… “Tāda ir mūsu memmīte — bērni, mazbērni un mazmazbērni ir viņas bagātība, un viņu dēļ viņa ir gatava darīt visu,” piebilst meita.
Meita Vija atklāj: “Mūsu memmīte ir laikmetīga, zinoša, prot apieties ar datoru, skaipā runājas ar savējiem. Viņa allaž bijusi ļoti gādīga, saprotoša mamma. Laba. Vienmēr centusies savus bērnus uzklausīt, saprast, par visiem rūpēties. Un šīs rūpes viņa velta arī mazbērniem un viņu bērniem.”
Meita piebilst, ka memmītei skaistajā jubilejā vispirms grib vēlēt veselību. “Un labi turēties vēl vismaz līdz simtam!” nosaka Vija. ◆
