Andris Golovackis, Sēlijas virsmežniecības Jaunjelgavas nodaļas vecākais mežzinis, medību kluba “Jaunjelgava” biedrs
— Jaunjelgavas novadā kritušās mežacūkas pēdējā laikā atrod reti. Rudenī pa kādai bija Secē, arī citviet, bet ne masveidā. Šobrīd pirmais slimības uzliesmojums ir pāri. Kad ir auksts un uzsnidzis sniegs, slimības izplatības ziņā iestājies zināms miers.
Pa kādai mežacūkai nomedī Sērenē, tās vēl esot mežos Staburagā, Secē, Sunākstē, savukārt Jaunjelgavā redzētas maz.
Āfrikas cūku mēris mežacūku populāciju tomēr pilnībā neiznīcinās, kāda jau noteikti paliks un populācija atjaunosies. Ir informācija no Dagdas un Krāslavas puses, kur Latvijā sākumā bija konstatēta šī slimība, ka mežacūkas atkal ir. Mednieki tās nemedī, lai ļautu savairoties.
Mēs gan nevaram būt droši, ka slimība ir apstājusies un cūkas vairs nekritīs. Taču mums ir ļoti labs piemērs: no klasiskā cūku mēra epidēmijas, kura plosījās deviņdesmito gadu sākumā, Latvija bija no cūkām gandrīz pilnībā brīva, bet apmēram trīs gadu laikā bez īpašām pūlēm un darbībām populācija atjaunojās.
Mednieki aizvien medī mežacūkas, arī tādēļ, lai ierobežotu pārvietošanos un vīrusa izplatību, un mūspusē nekādi ierobežojumi šajā ziņā pagaidām nav noteikti.
Jānis Bērziņš, mednieku kluba “Ķepainis” Koknesē prezidents
— Koknesē pēdējo reizi beigta mežacūka atrasta novembrī, tā bija slima ar Āfrikas cūku mēri. Vai Kokneses novada mežos vēl ir mežacūkas? Apmēram viens procents ir izdzīvojis. Ja katru gadu medījām apmēram 80 mežacūku, tad 2016. gadā nomedīts ap 20 cūku. Kopš 1. oktobra, kad sākās dzinēju medības, nošauta viena mežacūka. Diemžēl jāsaka, ka Kokneses novadā mežacūku gandrīz vairs nav. Ziemā tām ir pārošanās laiks, bet tas vientuļnieks, kurš meklē sev pāri, diemžēl drīzāk viņu nevar atrast.
