Aizkraukles pilsēta šogad pošas svētkiem — pusgadsimta jubilejas atzīmēšanai. Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” uzkrātie dokumentālie fakti, liecinieku atmiņas, celtnieku stāsti un liecības, arī mūslaiku aktualitātes izcili rāda paveikto 50 gados. Ikviens atrastais eksponāts dod papildinājumu jau esošajam.
Vissvarīgāk uzzināt par pirmajiem, par mazliet piemirstām personībām, pirmo vadītāju, deputātu, celtnieku. Arhīvā saglabāts pirmā pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Ludviga Elīša dokuments — biogrāfija, rakstīta rokrakstā, četrās lapās, datēta ar 1970. gada 4. augustu.
Biogrāfija rakstīta krievu valodā, lai gan Ludvigs Elītis runāja latviski un krieviski, prata arī baltkrievu valodu.
Ludvigs dzimis 1918. gada 23. maijā Vitebskas apgabala Marazanas ciemā. Māte Marija agri mirusi, dažus gadus vēlāk gājis bojā arī tēvs Dmitrijs. Zēns nonāca vecātēva un vecāsmātes apgādībā. Savukārt pēc abu vecvecāku nāves Ludvigs nokļuva tēva brāļa Ivana, Krievijas kara flotes virsnieka, audzināšanā un aprūpē. Pirmsskolas gados Ludvigs Elītis strādāja par kolhoza “Krasnaja gorka” zemkopju palīgu, vēlāk bija vietējās pienotavas tabeļvedis. No 1929. līdz 1935. gadam mācījās skolā, mācību gadi aizritējuši raiti, zēns mācījies labprāt, bijis paklausīgs. No skolas sola jaunieti iesauca obligātajā dienestā padomju armijā, kam sekoja arī cīņas frontē Otrajā pasaules kara laikā. 1944. gada rudenī viņš guva smagu kontūziju.
Pēc demobilizācijas turpmākos gadus palika dzīvot Rīgā, viņa darba gaitas saistījās ar pilnvarotā pienākumu pildīšanu padomēs vairākos rajonos — Jēkabpils, Kokneses. Madonas — un jaundibinātajā Pļaviņu rajonā palīdzēja organizēt mašīnu un traktoru staciju (MTS) darbu. Ludvigs Elītis piecus gadus (1959—1964) bija Pļaviņu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs un šo pilsētu sauca par savu. Savu iekļaušanos mierlaika dzīvē bijušais frontinieks vērtēja paškritiski: “Sapratu, ka jāstrādā lietišķi, jātur modrs prāts, vērīgums, jāseko aktuālajam valsts mērogā.”
1967. gada janvārī jaunizveidotajā Aizkraukles (toreiz Stučkas) pilsētas padomē Ludvigu Elīti ievēlēja par deputātu un izvirzīja par izpildkomitejas priekšsēdētāju. Par to viņš rakstīja: “Šādu darbu es jau biju strādājis Pļaviņās un nezinu, kā būtu veicies, ja nebūtu iepriekšējo gadu pieredzes, to prasmju kopuma.”
Kā primāro uzdevumu priekšsēdis uzskatīja no deputātu vidus virzīt galveno iestāžu vadītājus un konsultantus. Un laimīgā kārtā nekļūdījās. Tādi bija Juris Jančevskis Remontceltniecības pārvaldes vadītāja amatā, Māris Kļaviņš — Lauksaimniecības pārvaldes inženiera amatā, par kolhoza “Aizkraukle” priekšsēdētāju kļuva Jānis Ozoliņš, kurš daudzus kolhoza zemes hektārus atvēlējis pilsētas izaugsmei. Leons Geikins — ilggadējs pedagogs un prasmīgs skolas direktors. Vēl daudzi jo daudzi kļuva par pirmajiem, kas palīdzēja un veicināja strādnieku ciematu veidot par pilsētu. Tolaik Stučkas kā rajona centra attīstību lielākoties noteica rajona padome. L. Elītis prata jautājumus saskaņot mierīgi un nosvērti, aizstāvot pilsētas intereses. Principiāls, izpalīdzīgs. Darbs veicās, un pilsēta veidojās — 1968. gadā beidza Daugavas krasta nostiprināšanu un lika pamatus pirmajai deviņstāvu mājai, ko var uzskatīt par pirmo pilsētai piederošo dzīvojamo māju, to nodeva ekspluatācijā 1969. gada 18. februārī, pārējās bija celtnieku mītnes. Pilsētas plašumu vērsa galvenās ielas izbūve no centra austrumu virzienā. Jaunceltnes ielā veidojās rūpniecības uzņēmumi.
Tomēr ar laiku Ludvigs Elītis saprata, ka pilnvērtīgi darbu veikt traucē kara laika traumu radītās veselības problēmas. Arī ārsti stingri ieteica samazināt slodzi un mainīt darbu.
Pēc diviem vadošā amatā nostrādātiem gadiem Ludvigs Elītis palika deputātu saimē un pārgāja darbā uz Komunālo uzņēmumu kombinātu par labiekārtošanas un apzaļumošanas inženieri. Veidojot no purvāja pilsētu, gan Daugavmalu, gan tās apkaimi, inženieris lūdza iestādes organizēt talkas, izcirst krūmus, stādīt kokus, liepiņas gar ielu malām, kopt apstādījumus un veidot alejas.
Pārdomās L. Elītis atceras, ka no mazotnes mīlējis dabu. Kādreiz pastaigājoties ievērojis pie pilsētas robežas ozoliņu pudurīti, apmēram četrus gadus vecus kociņus. Vienu kuplu un zaļu izvēlējies un par godu pilsētai iestādījis Daugavmalā pretī Draudzības krastmalas 3. namam. Gadiem laistīja, rušināja, sargāja.
Pēdējos dzīves gadus Ludvigs dzīvoja Pļaviņās dēla Jura un vedeklas Initas ģimenē kopā ar mazbērniem. Daudz lasīja, priecājās par dabu, piedalījās Pļaviņu rosīgajā dzīvē, bija gandarīts par saulainajām, zilajām debesīm un mierīgo Daugavu. 1997. gada 7. janvārī Ludvigam Elītim piešķirts Aizkraukles Goda pilsoņa tituls. Miris 1999. gada 7. novembrī, apbedīts Pļaviņu Bārukalna kapsētā. ◆
