Viņas darbavieta jau trīsdesmit gadu ir Neretas aptieka, bet, iespējams, vairākiem Zitas klātbūtne palikusi nemanīta. Viņa ir kā rūķītis, kas visu satīra, iekur krāsnis, sakopj ēkas apkārtni. Oficiālais amats — sanitāre-apkopēja. Neretietei Zitai Veinbergai janvāra sākumā apritēja jau sešdesmit, bet viņa teic: atskatos un pārdomāju — kur tik ātri tie gadi atskrējuši?!
Vīru satiek izlaiduma ballītē
Stāstot par vecākiem, Zita teic, ka viņā rit tēva poļa un mātes lietuvietes asinis. Pirmslaulības uzvārds — Daugello. Bērnību kopā ar gados vecāko māsu Daņu un brāli Jūliju pavadījusi Pilskalnes pagasta “Vībotnēs”. Tēvs — kalējs, mamma — laukstrādniece. Tēvam palīgā smagos veserus cilāt negāja, bet lauku darbos gan. Pirmā skola — četru klašu Pilskalnē, un pirmā audzinātāja bija Lūcija Kalniņa. Vēlāk, mācoties Neretas vidusskolā, radās pirmās grūtības — vecāki sāka slimot, tāpēc pēc skolas citu variantu nebija — jāpelna sava nauda. Tagad viņa atzīst, ka nākotni būtu labprāt saistījusi ar bibliotekāres darbu.
Vīru satika izlaiduma ballītē. Pirmā deja radīja jūtas, kas nebeidzās vēl daudzus gadus. Viņa darba vide bija meliorācija. Kopā aizvadītie gadi — kā vāveres ritenī, domājot, kā izskolot bērnus. Šis ir jau vienpadsmitais gads, kā viņa nav šaisaulē.
Zitas pirmais darbs — auklīte bērnudārzā, bet drīz pieņēma autotransporta uzņēmuma vadītāja piedāvājumu un kļuva par autobusa kasieri-konduktori. Septiņi gadi pagāja uz riteņiem, braucot uz toreizējo Stučku, Skrīveriem un citos maršrutos, kā arī Lietuvu. Pasažieru daudz un raksturi dažādi. Zita atceras gadījumu ar kādu iereibušu pasažieri, kurš kontrolei atteicās uzrādīt nopirkto biļeti. Incidents beidzās ar to, ka kontrolieri noformēja aktu Zitai, it kā viņa biļeti nemaz nebūtu pārdevusi. Kāds cits pasažieris bleķa rubļa vietā “iesmērēja” Latvijas brīvvalsts laika latu, un iztrūkumu nācās segt no savas kabatas.
Rindas bija un ir
Pēc pirmā bērna piedzimšanas 1982. gadā par Zitas darbavietu kļuva un joprojām ir Neretas aptieka. Tolaik kolektīvs bija liels, vairāk nekā desmit darbinieku, darbs notika divās maiņās. Šodien darbinieku skaits samazinājies līdz četriem. Agrāk aptiekā ne tikai pārdeva zāles, tās arī gatavoja, kā arī sniedza materiālu sterilizācijas pakalpojumu Neretas slimnīcai. Tolaik TOP produkts bija pretsāpju pulverītis, ko vietējie gados vecākie cilvēki pirkuši vairumā. Lai pieprasījumu nodrošinātu, Zita piedalījās zāļu fasēšanā.
Lai arī ikdienā saskarsme ar zālēm, tomēr par farmaceiti nekļuva un par balto virsvalku nesapņoja. Pirms saimnieciskajiem darbiem bijusi aptiekas kasiere, tādēļ iegaumējusi lielāko daļu zāļu nosaukumu, to lietojumu un vajadzības gadījumā varēja arī klientus apkalpot. Jubilāre teic: gan tolaik, gan tagad rindas aptiekā ir ierastas. Agrāk lielā cilvēku skaita dēļ, mūsdienās — datorizēti apstrādājot zāļu receptes.
Jāskrien pakaļ pensijai
Bērnības grāmatu patika mūsdienās pāraugusi interesē par krustvārdu mīklām. Tās aptiekas kolektīvs cītīgi risina, piedalās konkursos un dažkārt tiek arī pie balvas. Bibliotēkas grāmatu plauktos biežāk apstājas pie detektīvromāniem, bet pēdējā laikā grāmatu vietā izvēlas palīdzēt gados vecākiem kaimiņiem.
Jubilāre gan noliedz šādu saistību, bet interesanti, ka Zitai, aptiekas darbiniecei, trīs meitas, arī Zitas abas dvīnes, šobrīd strādā ar medicīnu saistītu darbu — ir zobārstu asistentes. Dēls ir pavārs un Rīgā rūpējas par gardu ēdienu restorāna apmeklētājiem. Visi kopā mammai ļauj priecāties par četriem mazbērniem.
“Tagad dzīvoju mazbērniem un skrienu pakaļ pensijai,” joko Zita. “Laiks paskrējis, dvīnēm jau 31, un tie ir mani gadi — pārsvarā veltīti bērniem.” Vai visas četras ģimenes būs pie jubilāres svētku galda, pagaidām ir noslēpums, bet dzimšanas dienu grib pavadīt klusā savējo lokā. ◆
