Tā bija kāda novembra novakare, kad trīs kādreizējā Pļaviņu patērētāju biedrībā strādājošās pārdevējas, satikušās pie pusdienu galda, sprieda par aizgājušajiem laikiem, līdz dzima ideja: “Nu, cik ilgi tā var — satikties tikai bērēs pie kāda kolēģa kapa?! Labāk sanāksim kopā pie atmiņu ugunskura!” Domāts — darīts, un jau decembra nogalē “Staburagā” ievietotais sludinājums aicināja uz atmiņu pēcpusdienu, kas notiks 14. janvārī Tradīciju zālē Kriškalnos Aiviekstes pagastā, bijušos Pļaviņu patērētāju biedrības darbiniekus.
Gostiņieši prasa maizi
Pasākuma iniciatores tagad no stūru stūriem velk ārā vecas fotogrāfijas un dažādus materiālus par aizgājušajiem laikiem. Lai kā tos noniecinātu, nemaz jau tik garlaicīga dzīve nav bijusi. Piemēram, Sofijas kundze, kura arī ilgu laiku strādājusi patērētāju biedrībā, rūpīgi krājusi publikācijas un informāciju par uzņēmuma sasniegumiem. Tās pārcilājot, daža izraisa nelielu jautrību. Piemēram, viņas mapē ir Pļaviņu rajona patērētāju biedrības priekšsēdētājam Usovam adresēta sūdzība no Latvijas Kompartijas Pļaviņu rajona komitejas un rajona darbaļaužu deputātu padomes avīzes “Daugava Rīts”. Tajā daudzu pircēju vārdā kāda pļaviņiete vēršas ar lūgumu “novērst nepareizu rīcību maizes piegādē Gostiņu veikalam nr. 9”. Viņa raksta: “1959. g. 6. IV veikala vadītāja pieprasīja 400 kg rupjmaizes, 460 bulciņas par 1,20 rbl. un 200 kg saldskābmaizes, un tā arī b. Cāns gribēja nosūtīt, bet pēkšņi ceptuvē ieradās veikala komisijas loceklis b. Cederis un ceptuves vadītājam b. Cānam paziņoja, ka veikalam nr. 9 saldskābmaizes nevajagot, un tā saldskābmaizi nosūtīja uz lauku veikaliem, un tikai šāda neapzinīga komisijas locekļa dēļ Gostiņu iedzīvotāji palika bez saldskābmaizes. (..) Mēs, pircēji, nesaprotam — ja b. Cederim saldskābmaize negaršo, vai tad tā citiem nav jāēd? Es domāju, ka šī pieeja ir nepareiza. Mēs, pircēji, prasām, lai komisijas loceklis b. Cederis par maizi nerūpējas, par to veikala vadītāja b. Siliņa, domāju, ka labāk zinās, cik kuru dienu vajag, bet b. Cederis lai labāk rūpējas par citu preču piegādi. Jo, kā redzams, b. Cederim šī maizes lieta nav īsti skaidra. Nobeigumā mēs, pircēji, prasām lai mūsu veikalā nr. 9 netrūktu maizes un būtu visāda sortimenta maize.”
Iekļūst arī ārzemju laikrakstos
Nez vai paši pļaviņieši zina, ka par viņu biedrību 1966. gadā rakstīja gan “Austrālijas Latvietis”, gan “Londonas Avīze”. Abās ievietota šāda ziņa: “Pļaviņu patērētāju biedrības priekšsēdētājs pazaudējis savu amatu, jo nav pieprasījis kurināmo, un tā Pļaviņu iedzīvotāji palikuši bez malkas. Tagad Pļaviņu patērētāju biedrība dabūjusi jaunu vadītāju, bet tas vēl nenozīmē, ka būs arī malka.”
Iesāka ar sāli
Ielūkojoties vecos periodiskajos izdevumos, paveras skats uz Pļaviņu patērētāju biedrības pirmsākumiem. Tā dibināta 1919. gadā. Pirmajai Pļaviņu patērētāju biedrības valdei galvenais uzdevums bija kooperatīva organizēšana, līdzekļu vākšana un veikala telpu ierīkošana. Biedrības tirdznieciskā darbība sākta bijušajā Stukmaņu liķieru fabrikas mājā Daugavas ielā 27 1920. gada 18. martā ar 50 pudiem sāls, mārciņu pārdodot par 75 kapeikām. Patērētāju biedrības pirmsākumos ar labu vārdu tiek pieminēts A. Penčuks, jo, kad viņu ievēlēja valdē, biedrībai sākās labie laiki — pateicoties viņa pūlēm, likvidētās Apgādības ministrijas Pļaviņu iecirknī visas esošās preces — naglas, eļļas, mākslīgos mēslus — nodeva patērētāju biedrībai, un tā labi nopelnīja, drīz vien tika atvērts arī linu punkts un sākta linsēklu tirdzniecība. Biedrības darbība paplašinājās, bija vajadzīgas jaunas telpas. 1924. gadā no Pļaviņu lieltirgotāja J. Rumpes nopirka kara laikā nopostītas ēku drupas un zemes gabalu par 10 000 latiem. Tajā pašā vasarā sāka būvdarbus pēc centrālās savienības “Konzums” tehniskās nodaļas gatavota plāna. 1925. gadā 26. jūlijā Pļaviņu patērētāju biedrība iesvētīja savu namu. Populāri zinātniskajā mēnešrakstā “Kopdarbībā” 1925. gada 8. numurā informācija “Pļaviņu patērētāju biedrības jaunceltais nams” bija publicēta gan latviešu, gan franču valodā. Tajā rakstīts, ka nama būve izmaksāja 30 000 latu. Nama apakšējā stāvā ievietots patērētāju biedrības veikals, noliktavas un telpas vietējai krājaizdevu sabiedrībai. Otrā stāvā sapulču un priekšlasījumu zāle, savukārt trešajā stāvā izvietoti kooperatīva darbinieku dzīvokļi. Šis nams Pļaviņās ir saglabājies līdz mūsdienām, un tajā ir saimniecības preču veikals.
Rīko pasākumus
Par Pļaviņu patērētāju biedrības aktivitātēm tās sākumposmā liecina arī publikācija 1922. gada 20. aprīlī “Valdības Vēstnesī”. Tajā teikts: “Pļaviņu patērētāju biedrība sarīko 23. aprīlī pulksten 1 dienā viesīgās biedrības telpās priekšlasījumu par lopkopības pacelšanu un ienesīgu lopkopību. Runās Rīgas apriņķa valdes instruktors J. Vītoliņš. Savukārt “Iekšlietu Ministrijas Vēstneša” 1927. gada 28. oktobra numurā informācijā “Kā Latvija apbūvējas” teikts, ka Iekšlietu ministrijas pārvalde apstiprinājusi projektus vairākām jaunbūvēm, tajā skaitā arī “Pļaviņu patērētāju biedrības kinematogrāfam Pļaviņās”.
Pēdējais cēliens
Gadu gaitā Pļaviņu patērētāju biedrība bijusi dažādos statusos un darbojusies dažādu rajonu robežās. Pārmaiņu laikos “Lursoft” uzņēmumu datubāzē lasāms, ka 1992. gada 3. martā reģistrēta Aizkraukles patērētāju biedrību savienības Pļaviņu patērētāju biedrība. Nosacīti to var dēvēt par kolektīva pēdējo cēlienu. Vēl 1994. gada decembrī kolektīvs atskatījās uz 75 gadu jubileju. Toreiz puspajokam, pusnopietni “Staburaga” intervijā Pļaviņu patērētāju biedrības valdes priekšsēdētāja Anita Jankuna teica “Mēs neesam sociālisma produkts.” 1994. gadā Pļaviņu patērētāju biedrības pārziņā bija 16 veikali, tajā skaitā Vietalvā, Aiviekstē, Klintainē, divas kafejnīcas, ēdnīca, autoveikals un konditorejas cehs. Viņa arī sūrojās, ka pārdevējām algas esot mazas, bet nauda vajadzīga remontiem, iekārtām, ledusskapjiem. Uzņēmums meklējot jaunas darba formas, tiesa, ne vienmēr tās esot veiksmīgas, piemēram, centrālā kopdarbības savienība “Turība” bija noslēgusi līgumu ar kādu zemnieku par cūkgaļas piegādi (bez maksas deva klijas), bet viņš biedrībai varēja nodot tikai 100 kilogramu gaļas.
Intervijā valdes priekšsēdētāja atklāja, ka daļa lauku veikalu ir nerentabli, bet tos palīdz izvilkt pilsētu veikali. Turklāt agrāk strādāt esot bijis vieglāk, jo nebijis konkurences. “Esmu par cīņu, bet tikai korektu! Nogrimt netaisāmies,” apņēmības pilna toreiz bija Anita Jankuna.
Kā apliecina ieraksts “Lursoft” datubāzē, Pļaviņu patērētāju biedrība likvidēta 1999. gada 6. jūlijā.
***
Nākamsestdien Pļaviņās bijušie Pļaviņu patērētāju biedrības darbinieki iedegs atmiņu ugunskuru. Gandrīz katru dienu kāds piezvana Gaidai (29254680) un Ritai (29469836), lai izteiktu prieku par kopābūšanas iespēju un pieteiktos pasākumam (to vēl var izdarīt līdz 10. janvārim). Ir arī tādi zvanītāji, kuri izsaka nožēlu, ka nevarēs ierasties, jo plecos sagūlusi jau krietna gadu nasta. Bet domās viņi būs kopā ar pārējiem kolēģiem. ◆
