Valmieras teātris ar izrādi “Debesis ir mums” 18. janvārī plkst. 19 viesosies Aizkraukles pilsētas kultūras namā. Lai gan dramaturga Ērika Vilsona luga stāsta par šķietami pazudušiem cilvēkiem — meiteni, kas ir paslēpusi savu sievišķīgo dvēseli zem rupjības un izlikšanās maskas, viņas tēvu, kas savu dvēseli ir nogremdējis alkoholā, kaimiņu, kas slēpjas aiz uzpūtības un pārākuma, ko devusi nauda —, stāsts tomēr ļauj ieraudzīt gaišumu, kas joprojām mīt katrā no šiem cilvēkiem.
Izrādes režisors — Jānis Znotiņš, lomās — A. Vilims, K. Salmiņš, I. Kniploks un M. Mennika, ar kuru arī šī saruna.
— Dažos vārdos pastāsti par savu pagājušo sezonu Valmieras teātrī.
— Zini, kā ir? Jocīgākais par pagājušo teātra sezonu ir tas, ka man ir sajūta — tā pagājusī sezona nemaz nav beigusies. Varbūt tāpēc, ka bija tik pilna ar izrādēm, vai tāpēc, ka bija Valmieras vasaras teātra festivāls augustā, mēģinājumi atsākās jau jūlija beigās (M. Mennika piedalījās režisora M. Eihes lieluzvedumā “Spēlēju, dancoju”), nepamet sajūta, ka mēs strādājam bez pauzes, kaut gan vasara jau it kā bija, tomēr pārtraukuma sajūtas nebija. Kad paveros pagājušajā sezonā, varu sacīt, ka vislielāko ieguvumu es kā Māra, kā aktrise esmu guvusi, piedaloties Reiņa Suhanova veidotajā izrādē “Sarkanās puķes” (pēc Aspazijas.) Nekad mūžā nebiju tā runājusi dzeju, turklāt mēs to darījām trijatā — manas skatuves partneres bija Dace Everss un Inga Apine. Darījām to ar milzīgu atdevi un koncentrēšanos, bet tajā pašā laikā ar lielām bailēm, vai izdosies. Tas bija ļoti interesants darbs, ļoti interesants mēģinājumu process. Arī tagad, kad teātrī nospēlējām pašu pēdējo izrādi, ir tāda liela gandarījuma sajūta. Šīs izrādes dēļ man bija vieglāk ar Asjas lomu “Vaidelotē” (rež. I. Mičule) — tu jau esi tajā Aspazijas fantastiskajā pasaulē iekšā, zini, kas tā par drēbi, un rodas pilnīgi cita sajūta. Ar Asju man bija ļoti grūti. Aspazijas lugā ir kaut kas tik liels, tik milzīgs, varētu pat teikt — tik pārpasaulīgs un netverams, ka tad, kad teātra repertuārā atkal ieraugu, ka būs “Vaidelote”, burtiski tirpas skrien… Kaut kas tur ir tik smags un grūts, ka nevaru to vārdiem izstāstīt, ko es atkal nevarētu sacīt par Mārtiņa Eihes iestudējumu “Smaržo sēnes”, kur spēlēju Lielo Ritu. Gunāra Priedes lugai bija daudz no dokumentālā pielikts klāt. Šāda veida interpretācija mani personīgi neuzrunā. Tā bija formas izrāde. Man svarīgākas ir lomas, kas mani emocionāli ārda, izārda. Protams, es novērtēju to darbu, kas tur ir izdarīts, ko izdarīja Inga Apine un Aigars Apinis, visi izrādē iesaistītie.
— Bet Viestura Meikšāna “Razpļujeva sapņi”?
— (Smejas.) Man tur bija epizodiska lomiņa. Man ļoti patīk spēlēt pie Viestura Meikšāna, viņš ļauj tik brīvi būt. Sākumā man no viņa bija ļoti bail. Bija bail ar viņu runāt, viņam tuvoties. Kad es viņam atzinos, viņš par mani smējās, protams. Joprojām viņš man ik pa laikam pajautā: “Tev aizvien ir bail?” Baiļu lūzums jeb lielā atbrīvošanās notika, spēlējot pie viņa izrādē “Apjukums”. Pēc šīs izrādes bailes pārgāja. Jutos labi un brīvi, bet Jāņa Znotiņa izrādē “Debesis ir mums”, ar kuru viesosimies Madonā un citur, Agneses loma man, līdzīgi kā Asja, nāca grūti. Dzima ilgi un mokoši. Tagad par to runāt ir vieglāk, esmu tam izgājusi cauri, visu sagremojusi, bet tajā laikā, kad izrāde vēl tikai tapa, bija smagi. Pēdējo reizi ar mani kaut kas līdzīgs notika, kad spēlēju savā pirmajā iestudējumā Valmieras teātrī pie Māras Ķimeles izrādē “Tumšie brieži” (lugas autore Inga Ābele).
— Agnese un Ria ir kā viens vesels…
— Jā, ir. Agnese un Ria stāv uz vienādiem svaru kausiem. Man to pateica arī teātra zinātniece Ieva Struka, kad noskatījās izrādi. Viņa teica, ka Ingai Ābelei noteikti jānoskatās šī izrāde, bet viņa nepaspēja uz Valmieru atbraukt. Jo patiesi Agnese ir Ria pēc daudziem gadiem, kad viņa ir izaugusi, abas dzīvo ļoti vientulīgi, laukos kopā ar nelaimīgu, no dzīves realitātes bēgošu tēvu. Un tā mana Ria tik spēji atnāca atpakaļ pie manis, kad strādāju pie Agneses lomas. Mēģinājumos mēs ļoti daudz runājām arī par Dievu, ticību, un es atceros to brīdi, kad izskrēju no baznīcas raudādama. Bija dievkalpojums, es tur sēdēju, un pār vaigiem vienkārši lija lietus! Tas viss notika “Debesis ir mums” iestudējuma laikā. Vienā brīdī biju pazaudējusi gan sevi, gan Agnesi. Es ilgi nespēju Agneses lomu iemīlēt. (Pauze.) Cilvēks mainās, kad viņš ir iemīlējies. Mainās taču? Bet Agneses lomā bija tāds smagums iekšā, ja paņem visus tos notikumus — pārdod tavas mājas, tad tev pēkšņi ir puisis, kurā tu esi iemīlējusies, tu piekrīti viņam izlikties pat par palaistuvi, pēc tam saproti, ka visa tā izlikšanās ir bijusi tik lieka, ka esi sevi tikai pazemojusi, savu mīlestību pazemojusi, ja ņem vērā, ka lugā Agnese ir nevainīga. Šausmas! Kūleņu kūleņi tie bija… Tagad vairs nav tik grūti Agnesi spēlēt. Kūleņi vairs nesāp, iemīlēšanās sajūta pāriet, pāri paliek skaidra un mierīga mīlestība pret lomu.
— Agnese ir rūdīta lauciniece, bet tu?
— Man un manai ģimenei tādu īstu lauku nav. Kaut kas līdzīgs laukiem man ir tēva mājas Salacgrīvā, bet tas tiešām ir ļoti nosacīti. Māja ir pilsētvidē netālu no jūras. Man ir draugi Bauskas pusē, kur es nodarbojos ar kalna un ūdens tūrismu, un manai trenerei gan ir riktīgas lauku mājas, sākot no padsmit gadiem esmu uz turieni braukusi. Katru vasaru mēnesi mēs tur dzīvojam. Un es atceros, ka saimniece, treneres mamma, man saka: “Tu jau pilsētas skuķis, tu jau neko nesaproti.” Uztvēru to kā šausmīgu apvainojumu. Tad es viņai devu pretī: “Nē, es esmu no Pārdaugavas, tas ir tikpat kā lauki!” Viņa man mācīja sienu vest, govis slaukt, visos lauku darbos ievadīja. No tā visa ieguvu lielu prieku un dzīves gudrību. Lauku izjūta man ir ļoti tuva. Kad vadīju raidījumu “Suns meklē saimnieku”, tad gan dabūju izbraukāties pa daudzām lauku mājām. No Juglas patversmes bija paņemti pieci sunīši, kurus vedām pa mājām, un saimnieki tad izvēlējās. Īstenībā jau izvēlējās suņi, nevis otrādi. Sākumā neviens suns no patversmes laukā negribēja iet. Tās taču bija viņu mājas, viņus tur baroja un kopa. Tagad ved nezin kur! No malas izskatījās, ka suņi ienāk mājās un uzreiz grib tur palikt, nebija tas tā, tas viss bija daudz, daudz sarežģītāk! Viņi gribēja atpakaļ uz patversmi. Bet stāsts ir arī par to, kad es braukāju apkārt pa lauku mājām, tikai tad es sajutu to — tad, kad pirmajam sunim atradām mājas, man pēkšņi likās — tas teātris taču nav nekas! Ar ko es nodarbojos? Kad es ieraudzīju to suni, kuram acis mirdz, kad viņš beidzot bija nokļuvis laukos, es domāju, ko es daru teātrī, vai es kādam esmu dzīvi izglābusi?
— Esi. Ar savām lomām.
— Varbūt arī esmu. Ļoti gribu tam ticēt. Bet laukos es redzēju, kā cilvēki strādā, un uzreiz nodomāju — cik es esmu slinka! Viņi visu dara rokām — no agra rīta līdz vēlam vakaram! Bez apstājas… visu laiku… Uz mūžu man tas paliks atmiņā. Arī pārdomas, vai es kā aktrise kādu izglābju; ja izglābju kaut vienu, manai esamībai teātrī ir jēga. ◆
