Pārāk ātri paskrējis! Tā īsumā varu raksturot savu gadu. Arī izzināšanas un atklājumu, jaunas pieredzes gads. Bet tas kā vienmēr — jo vairāk uzzinu, jo vairāk gribas zināt. Šķiet, tikko bija spalgais janvāra sals, tad traki karstais jūnijs, tad lietus, lietus, lietus… Tikai septembrī varēja izrauties mazā aplī caur Vidzemi. Āraišu ezerpils, Cēsis, izlodājot pils pagrabus un secinot, ka ar vienu dienu ir par maz, lai apjaustu visu tās vēsturi un kontekstu ar Latvijas kā valsts pirmsākumiem. Cēsu pils sētā koka kastē guļ Ļeņins — atgādinājums par smago padomju okupāciju. Simbolisks ir statujas dobais vidus — komunistu valdīšanas čaula piepildīta ar tukšumu. Bija arī viena diena Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un patīkams pārsteigums — kāds vīrs Kurzemes sētā. Kā dzīvs eksponāts — kurināja krāsni, aicināja piesēst un stāstīja, stāstīja… Viņš muzeja mājā, kas ir arī viņa senču māja, uzturas bieži. Ar viņu arī muzeja 88 hektāri un daudzās ēkas ieguva citu jēgu, kļuva kā personīgākas. Un atkal laika pārāk maz, lai izpētītu, sajustu.
Notikumi mani šogad divas reizes aizveda uz Angliju. Jau vēlā rudenī braucu tikties ar Anitu Sīlis — šveicieti, kas visu savu mūžu veltījusi trimdas latviešiem. Pirms pāris gadiem atvadījusies no dzīvesbiedra latvieša, šogad viņa 77 gados krasi mainīja dzīvi, ierasto vidi. Sarunās ar viņu sajutu sāpi par aizgājušajiem gadiem un nenovēršamos jaunos laikus, kas “Straumēnus”, Anglijas latviešu ligzdu, sabiedrības pulcēšanās vietu, pamazām pārvērš biznesa objektā. Saruna lika aizdomāties par ārzemju latviešu devumu šībrīža Latvijai. Skaudri un, iespējams, nepatīkami apzināties, bet toreiz, četrdesmitajos, nākot komunistiem, bēgļos devās labākā, spējīgākā tautas daļa. Rudenī saruna ar citu trimdinieku — Knutu Skujenieku. Sagaidot viņa apaļos astoņdesmit, runājām Kurmenes pagastmājā — par dzīvi, šodienas nemieru. Viņa teikto “Priecāsimies, bet būsim gatavi” negribas pieņemt, tāpat kā tuvu un tālu mutuļojošo vardarbību. Bet nākas ieviest korekcijas, pieņemt, ka apdraudējums ir, tajā pašā laikā par to nemitīgi nedomāt.
Gada noslēgumā līdz tam brīdim neesošo Ziemassvētku sajūtu pēkšņi lielās devās saņēmu Rundāles pilī. Kora “Via Stella” skanējums Baltajā zālē, rotātā egle, kas ar galotni skaras tik augstajos griestos. Pat tik ierastā un brīžiem līdz apnikumam skandētā “Klusa nakts, svēta nakts” skanēja tik dzīvi, ka zāle, kā himnai atskanot, bez ārēja pamudinājuma cēlās kājās. Mākslas spēks ir visuvarens, un priecājos, ka man bija iespēja būt šajā vietā un laikā.
