Ir aizritējis mans pirmais gads “Staburagā”. Jāatzīst, man patika! Ir cilvēki, par kuriem gribu atgādināt. Tikšanās ar 99 gadus veco mazzalvieti Zelmu Cisku ir kā malks pavasara sasmakušā istabā. Viņas spēja brīnīties joprojām sajūsmina. Māka pavilkt uz zoba atbruņo. Spēja būt patiesam, bez maskas iedvesmo. Un kā viņa mācēja teikt komplimentus! Mmm! Lai gaišs skats uz dzīvi arī jums, lasītāji!
Sastapšanās ar bebrēnieti Gati Caunīti, kurš sešu gadu vecumā zaudēja rokas, ir iedvesmojoša. Viņš ir šī gada “Latvijas lepnuma” balvas ieguvējs nominācijā “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Gata dzīvotkāre ir lipīga. Spars un drosme, kā viņš cīnās par personu ar invaliditāti cilvēktiesībām, atver acis uz dzīvi — mēs katrs varam darīt daudz, lai darītu viņu dzīvi labāku, pirmkārt, atzīstot, ka šādi cilvēki ir. Gati, paldies, ka tu esi! Tu esi vajadzīgs ne tikai Latvijai un pasaulei, bet arī man personīgi. Dzīve nu ir jēgpilnāka!
Biju Eiropas Parlamentā Strasbūrā, kad tika pasniegta “Saharova balva” divām drosmīgām sievietēm — Irākas jezīdu kopienas pārstāvēm Nadijai Muradai un Lamijai Adži Bašarai, kuras pārcietušas “Islāma valsts” zvērības. Balvas pasniegšanas ceremonija bija emocionāla — daudzi žurnālisti, lai gan mums māca neizrādīt emocijas, vienmēr saglabāt neitrālu attieksmi, raudāja. Lamiju sagūstīja 2014. gada 3. augustā. Islāma kaujinieki nogalināja visus vīriešus un sievietes, kas nederēja seksuālajai paverdzināšanai, bērnus no sievietēm nošķīra. Lamija tika seksuāli paverdzināta un piespiedu kārtā šuva pašnāvnieku vestes. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Nadiju un citas sievietes. Nadija izbēga pirmā, bet Lamija mēģināja bēgt vairākkārt, līdz beidzot tas izdevās, taču, bēgot no kaujiniekiem, viņa uzkāpa mīnai. Bojā gāja divas viņas paziņas, bet viņa pati tika smagi savainota un kļuva akla. Laimīgā kārtā, nonākot Vācijā, meitene sāka ārstēties, atlaba. Tagad abas aktīvi darbojas, informējot sabiedrību par jezīdu kopienas likteni, un palīdzot citām sievietēm un bērniem, kas cietuši no “Islāma valsts” kaujinieku paverdzināšanas un zvērībām. Piešķirot balvu, Parlaments stiprina un atbalsta viņus cīņā par drosmi runāt par piedzīvoto. Viena no meitenēm, uzrunājot Parlamentu, atzina, ka, saņemot balvu, viņai tika atdota viņas cilvēcīgā cieņa. Raugoties uz Nadiju, bija jāraud arī man — satriektā miesā spēcīgs gars!
Lai daudz jaunu tikšanos!
